Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tie citi gan, par tiem ir taisnība. Un īpaši šī pārliecība pastiprinās, ja palasām presi, paklausāmies radio vai paskatāmies dažu labu tā saucamo analītisko pārraidi TV.

Ja šī tēze parāda, kāds patiesībā latvietis ir, tad nav grūti prognozēt, kāds liktenis sagaida tautu nākotnē, ja šāda otra tautieša "graušana" kļūst par iecienītāko nodarbi. Ja tā ir tautas nacionālā iezīme, šķiet, katram ar veselo saprātu apveltītam publiskās retorikas, politikas vai plašsaziņas līdzekļu pārstāvim vajadzētu pielikt visas pūles, lai šīs tieksmes mazinātu. Taču dīvainā kārtā notiek pretējais – ar lielu dedzību tiek uzsvērts, cik tas otrs, tas sliktais, ir slikts, cik zaglīgs, korumpēts, neprasmīgs. Un visā šajā apvainojumu, vainīgā meklēšanas procesā diezin vai tie galvenie kūdītāji ir plašsaziņas līdzekļi, jo tiem būtu jāpilda vairāk vai mazāk starpnieka funkciju. Ko tauta prasa, ko vēlas zināt un ko politiķis saka, to masu saziņas līdzekļi piedāvā, par to tie runā, to atspoguļo.

Kara karogu pret savējiem nesenā pagātnē pacēla politiķi, revolucionārā degsmē paziņojot, ka sāk cīņu pret ļaunajiem spēkiem. Kas tie tādi, pēc kādiem nosacījumiem un kritērijiem tiek sabiedrība sadalīta "labajos" un "sliktajos", to varēja tikai nojaust, tas acīmredzot tā pilnīgi skaidrs nav tapis vēl līdz šodienai, taču, cerams, vismaz pašiem lozunga izdomātājiem tas ir pietiekami saprotams. Un šis aukstais, vārdiskais pilsoņu karš valstī turpinās – apkarojam sliktos zēnus un meitenes, apkarojam citādi domājošos, apkarojam kaut ko, kas ir pret nu jau mītisko terminu "tiesiskums". Arvien tiek izdomāti jauni lozungi "pret" kaut ko, bet kara stāvoklī turpina būt vismaz aktīvākā nācijas daļa.

Metodes pa šiem gadiem nav kļuvušas jaunas, tiek piemēroti jau pārbaudīti paņēmieni, kas vienkāršotā shēmā izskatās apmēram šādi, proti, vēlams atrast kādu neapmierināto personu vai vēl labāk ļaužu kopu un tad tās aizsegā tiek īstenota iecerētā vēlme no viena vai otra cilvēka atbrīvoties. Vislabāk izdodas, ja publiskajā telpā tiek lietoti tādi jēdzieni kā "sākts kriminālprocess" (kas pēc būtības nozīmē tikai sāktu pārbaudi), "ir aizdomas", "krīt šaubu ēna" u. tml. Un tas nav svarīgi, vai šī cilvēka vaina ir pierādīta vai nav, spriedumu viņš parasti saņem jau pirms tiesas, pirms oficiāliem atzinumiem. Vistīrākā vārdiskā linča tiesa – notiesājam, nomelnojam ārpus tiesas, jo paši taču esam pārliecināti: tas otrs latvietis ir nu gan to pelnījis.

Tā aptuveni rēķinot, esam 1 miljons, cik aizbraukušo, cik ir mūsu valstī palikušo cilvēku, to droši vien uzzināsim tikai pēc konkrētas tautas skaitīšanas rezultātu publiskošanas, taču nav grūti paredzēt, kas notiek ar tautu, kuras pārstāvji ilgstoši apkaro cits citu. Ne velti ir daudzas nācijas, kuras ir sapratušas, ka saliedētību rada ārēja ienaidnieka radīšana, nezinu, vai latviešiem tas būtu īstais ceļš, kas ejams, tomēr pārstāt vismaz apkarot citam citu – šis sauciens tiešā vai netiešā veidā arvien vairāk atskan no tādu cilvēku mutes, kas mēģina analizēt procesus valstī un publiskajā telpā.

Nav slikto vai labo valstī, vienkārši ir cilvēki, dažādi cilvēki, kas dzīvo vienā laikā un vienā telpā, nav pareizo vai nepareizo viedokļu, ir vienkārši dažādi, atšķirīgi viedokļi, un šajā viedokļu daudzveidībā ir demokrātijas burvība, un viedokļu paušana ir veids, kā nācija attīstās, kā var nonākt līdz secinājumiem par to, kāds ceļš tautai ejams. Šos viedokļus nav jāapkaro, šo viedokļu paudēji nav jāapkaro, šie cilvēki nav jāapkaro. Citādi turpinām darīt destruktīvas lietas, kas ved uz tautas pašiznīcināšanos.
Tāpēc būtu svarīgi, lai politiskā elite, kas šo kara karogu izvilkusi, arī to noliktu malā – tā būtu rīcība tautas un valsts interesēs.