Baumaņu Kārļa teju pirms pusotra gadsimta sarakstītajai himnai nav sakautā ienaidnieka asiņu piegaršas kā franču Marseljēzai, mēs nelepojamies ar panākumiem karalaukā, vien lūgšanā izsakām visai pieticīgas prasības. Mainīt himnas vārdus būtu tāpat kā pārkrāsot karogu citās krāsās.
Nesen biju liecinieks viesībām, kurās ar kultūras tradīciju bagātību dalījās latvieši un dienvidnieki. Mūsējie atskrēja satuntulējušies kā kazas un lāči, norībināja un izdancināja eksotiskos ciemiņus, kuru valsti pēcāk reprezentēja līgana vēderdejotāja. Ir latviešiem savas nacionālās īpatnības, un tā ir mūsu bagātība.
Tikpat nesamocīts un vienkāršs kā mūsu himna ir režisora Aigara Graubas jaunās kinolentes "Sapņu komanda 1935" sižets. Latviešu garā – lieli mērķi, bet pieticīgas prasības. Skatītāji kinoteātros pēc seansa sajūsmā aplaudē, jo filma viņiem atgādina mūsu valsti – mazo cinīti, kas tiecas apgāzt lielo vezumu, – filmā mazās "eksotiskās" Latvijas basketbola izlase pārspēj Eiropu.
Optimistiskajam filmas plūdumam un pašapmierinātībai par latviešu sasniegto izskaņā punktu pieliek skaudrie fakti par notikumiem sapņu komandas dzīvē tikai dažus gadus pēc leģendārās uzvaras: nāvi izsūtījumā, pašnāvību kara šausmu virpulī vai no dzimtenes atsvešinātu dzīvi aiz okeāna. Piemēram, komandas dvēsele Rūdolfs Jurciņš (filmā viņu atveido Mārcis Manjakovs) desmit gadus pēc zelta izcīnīšanas tika arestēts par it kā nelegālu ieroču glabāšanu un 1947. gadā deportēts uz Krieviju, kur pēc gada miris 39 gadu vecumā.
Valsts himnā "Dievs, svētī Latviju" aicinām diet un dziedāt, kamēr sabiedrība ilgojas pēc harizmātiskiem līderiem darītājiem un no valsts vadošajiem gaidām gluži citu rīcību nekā dziedāšana.