Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi, ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas. (2Kor 6: 4–10)
Andrejs Eglītis savā dzīvē un dzejā ir pilnā mērā apliecinājis, kā var būt kopā – būt latvietis, kurš no sirds mīl savu zemi, tautu, un vienlaikus būt ticīgs cilvēks, ar sirdi un garu atsaucoties Dievam. Viņā kā reti kurā var sajust un izdzīvot šīs abas puses. Ir liela sirds vēlēšanās to no Andreja Eglīša mācīties.
Piemēram, noliekties un noskūpstīt Latviju. To nevar lepnībā vai augstprātībā, to nevar ļaunumā, to nevar vienaldzībā. To var vienīgi mīlestībā. Jā, kā ir ar mani? Vai vēlos noskūpstīt Latviju? Tāpat kā tēvs, saudzīgi paņēmis rokās, noskūpsta savu mazo dēliņu, kā māte pirms gulētiešanas dzied šūpuļdziesmu savai mīļajai meitiņai un to samīļo, kā vīrs un sieva, Dieva savienoti, viens otram ir vairāk nekā vīrietis un sieviete, vairāk nekā partneri, bet viena miesa. Kā ir ar mani un manu tautu? Asinīm slacīto zemi, ai, cik grūti izcīnīto Latvijas brīvību.
Viena miesa ar savu tautu. Viena miesa ar savu Tēvzemi. Ko nozīmē "viena miesa"? Tās nav tikai partnerattiecības vai darba devēja un ņēmēja attiecības. Viena miesa nenozīmē arī prāta derību, vienošanos, kas balstīta uz izdevīgumu. Viena miesa drīzāk ir sirds derība – vienošanās pastāvēt mīlestībā, neatkarīgi ne no kā – no tā, vai manai tautai ir labi vai grūti laiki. Neatkarīgi no tā, vai man šobrīd ir brīvs laiks, vai man tas ir ērti vai izdevīgi. Es un mana tauta, es un mana Tēvzeme – mēs esam mīlestībā savienoti, lai būtu kopā, savienoti, lai celtu viens otru, lai būtu par svētību. Tā tas ir laulībā, un tā tas, manuprāt, ir arī latvietim, kurš mīl savu Tēvzemi. Tas nav uz laiku. Tas nav uz izdevīgu brīdi. Tas ir – būt kopā priekos un bēdās. Nu tā – kopā vienmēr.
Domājot par mūsu tautas nākotni, cik labi būtu mums, latviešiem, bez aizvainojumiem, bez rūgtuma, bez savtīguma mīlestībā sadoties rokās, ne vairs Baltijas ceļā – to nevar atkārtot, bet vēl vairāk – sadoties vienā sirds ritmā. Cilvēkiem, kas kopā guļ miegā, pat elpošanas ritms izlīdzinās jeb saskaņojas – tā ir elpošana vienā ritmā. Mums kā tautai jāsajūt viens sirdspukstu ritms, viens ritms elpai, domai, svētīgam darbam. Grūtos brīžos, tādos kā tagad, kad balansējam uz izmiršanas robežas, nevaram kļūt sīkumaini, aizspriedumaini, ļaunatminīgi. Neko nedod gremdēšanās sliktajā, pagātnē notikušajā. Sliktais, kas bijis, tev neko nedod, ja neesi izlobījis mācības graudus un slikto atstājis pagātnē kā pelavas. Jo spēks man ir tikai tik, lai paņemtu un nestu sev līdzi no dienas uz dienu labo un svētīgo, to, kas ceļ, nevis gremdē. To, kas noderēs, nevis kā smagums vilks atpakaļ.
Dievs mums, tautai, ir devis brīvību caur cilvēkiem, kuri vairāk par visu ticēja tai un mīlestībā bija gatavi atdot un ziedot savu dzīvību. Tie ļoti jaunie puiši, kas nolika galvas Brīvības cīņās, cīņās ar Bermontu vai vēl citās kaujās, vai viņi negribēja dzīvot? Taču viņu mīlestība uz Tēvzemi bija stiprāka. Tā, cilvēkam pašaizliedzīgi upurējoties, notiek lielākais tautu likteņos. Dievs, palīdzot izcīnīt uzvaras pār naidniekiem, pār iebrucējiem, pār ļaunumu un egoismu sevī, ir rādījis atbildības un arī Viņa dāvanu cenu. Ja to ieraugām, esam redzīgi, ja vairs neieraugām, tad jau laikam arī nelaimes un posta dienas vairs neizmācīs. Mana atbildība ir šeit un tagad. Dievs ir devis unikālu iespēju man dzīvot šeit un tagad Latvijā. Varu jautāt Dievam – kādēļ? Kādēļ es esmu ienācis šajā pasaulē? Kādam uzdevumam, kādam mērķim? Vai esmu saņēmis no Dieva atbildi? Vai to, ko Viņš man ir atklājis, – vai to piepildu? Vai varbūt vienīgi laiku tērēju, kaut kā eksistēju?
Nē! Dievs ir devis dzīves laiku ne tikai mūsu senčiem un tiem, kas ir svētīgi, ne tikai Andrejam Eglītim, bet arī man un katram no mums. Kāda ir mana atbilde Dievam? Vai kaut ko esmu sapratis? Vai esmu mācījies no Andreja Eglīša, sirdsapziņas dzejnieka? Vai arī man ir svarīgi, tāpat kā viņam, lai Latvijas himnu dzirdētu arī aiz loga? Vai savā ikdienā sirdī un lūgšanās nesu Dieva dotos dārgumus – ģimeni, tautu, zemi, ticību, brīvību, mīlestību? Tur tālumā izkaisītiem vai šeit Latvijā izkaisītiem vairs nav viena sirds ritma. Ja ritms kļuvis cits – tad citas intereses, tad vairs nevaru piepildīt to, ko izdara cilvēks, kurš mīl. Tad man vairs nav motivācijas kalpot Latvijai. Tad kalpot Latvijai vairs nav gods, bet negods, un negodā es nevaru celt un svētīt. Tad manī skan jautājums – kas man par to būs? Bet kā tad ir laulībā? Vai arī tur viss, ko daru, ir ar aprēķinu? Bērnam dupsis jāmazgā vai jāvāra ēdiens, vai istaba jāmazgā... Vai saku: kas man par to būs? Ja tā, tad tā vairs nav laulība, tā vairs nav ģimene, bet uzņēmums ar plānotu bilanci, ar aprēķinātiem ieguvumiem.
Bieži visapkārt skan vārdi – augsti un zemi, bet var just, vai tie ir tikai vārdi, vai arī tur ir sirds un līdz ar to arī sirds piepildījums. Domāsim, no kurienes nāk vārdi. Ir vārdi, kuri nāk no cilvēka paša. Ir vārdi, kurus cilvēka mutē un sirdī ieliek Dievs. Un ir vārdi, kurus ar cilvēka muti runā tumsības spēki. Vārdi ir ļoti iedarbīgi. Lai gan ar vārdiem nevar māju un arī valsti uzbūvēt, tomēr, kā dzejniece Anda Līce ir sacījusi, arī bez ideāliem to uzcelt nevar. Bet ar sirdi, ticībā ar Dievu kopā var izdarīt pat to, kas, liekas, nemūžam nav izdarāms. Andrejs Eglītis bija cilvēks, kurš ticēja Dievam, un viņā bija mīlestība uz mūsu mīļo zemi un tautu. Viņš uzrunā un iedvesmo. Ja arī mēs tā dzīvotu, tā ticētu un mīlētu, tad arī valsts varētu pastāvēt. Tad grūtos brīžos tu nevis mūc, bet atdod sevi, un tu to dari arī tad, ja citi tā nedara, ja citi bēg... Tas nozīmē – pastāvēt līdz galam! Ar Dievu kopā mums izdosies! Cauri laikiem Dievs mūs jau ir tik ļoti sargājis. Dieva mīlestība ir mums katram sajūtama, to nevar pierādīt, bet, ja sirds nav nocietināta, to var sajust. Ar Dievu kopā katrs var dzīvot un nest mūsu tautai, mūsu zemei labus augļus.
Es gribu elpot kopā ar savu tautu, mīlēt, celt un svētīt. To var ticībā, nevis māņticībā, mīlestībā, nevis aprēķinā. Āmen.