Ārsti atklājuši, ka ar celtniecībai noderīgām īpašībām apveltītais azbests izraisa onkoloģiskās saslimšanas un palīdz attīstīties plašam audzēju klāstam. Plaušu vēzis vīriešiem Latvijā pirms 15 gadiem bija pirmajā vietā no visām ļaundabīgajām saslimšanām, un viens no tā izraisītājiem ir tagad aizliegtais materiāls. Tā izsauktās saslimšanas attīstās ilgā periodā – 15 līdz pat 30 gadus pēc pirmās saskares ar azbestu – un nav ārstējamas.
Azbests sastopams ne tikai uz jumtiem, bet arī vecu siltumiekārtu izolācijā – ar to joprojām pilni daudzdzīvokļu namu pagrabi. Pat neliels siltumizolācijas bojājums nodrošina azbesta putekļu nokļūšanu gaisā. Un pamazām indē. Līdzīgas sekas ir šīfera sadauzīšanai. Taču tas vien, ja mājai ir šīfera jumts, nenozīmē, ka veselībai un videi tiek nodarīts kaitējums. Uz azbestu attiecas sakāmais par mēslu, kurš smird, ja to kustina.
Vecās šīfera plāksnes, pateicoties Eiropas Savienības stingrībai, jau vairākus gadus tiek uzskatītas par bīstamajiem atkritumiem. Daudzi par to vīpsnā – kā par kaitīgu var saukt ko tādu, ar ko ilgus gadus ir tīri labi sadzīvots?
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija iesaka veco šīferi, mainot jumta segumu, salikt īpašos celtniecības atkritumu polipropilēna maisos un lūgt par to parūpēties savam atkritumu apsaimniekotājam, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem veco jumtu vedīs uz Brocēnu novada "Dūmiņiem", kur atrodas vienīgais azbestu saturošo atkritumu poligons mūsu valstī.
Viens "big bag" maiss maksā ne mazāk kā desmit latus, piekrauto maisu transportēšanas izmaksas svārstās – ar manipulatoru aprīkotas kravas mašīnas vizīte pagalmā Pierīgā izmaksās aptuveni Ls 50. Daži uzņēmumi iekasē arī samaksu par šīfera noglabāšanu "Dūmiņos" – aptuveni Ls 15 par katru maisu. Ja piekrauti trīs maisi (tik daudz varētu būt no palielas privātmājas jumta), var nākties šķirties pat no Ls 125.
Lūk, atbilde, kāpēc bedrē it kā netīši nonāca vecā šīfera tonnas norvēģiem piederošajā SIA "Baltic Pork" cūku lielfermā klusajā Allažumuižā. Lai nodrošinātos pret kaitīgā materiāla nokļūšanu dabā – mežmalā, uz lauku ceļa vai cūku fermas pagalmā izraktā bedrē –, nepieciešams valsts pamudinājums māju īpašniekiem, nevis biedēšana ar lielām izmaksām.
Vidi sargājošajām institūcijām jābūt ieinteresētām pašām braukt un šīferi savākt, taču nevienam no dienestiem šādu funkciju nav. Daudz Eiropas Savienības līdzekļu tiek izšķiests bezjēdzīgos projektos, kamēr azbesta klusā norakšana dzimtenes plašumos turpinās.
Padomju laikā populārais jumta materiāls azbesta šīferis tagad kļuvis ne tikai caurs uz daudziem jumtiem, bet arī bīstams videi.