Viņa to domāja par nervozo kasieri autoostā, kura bez īpaša iemesla sākusi kliegt, par kašķīgo pārdevēju lielveikalā, kura bija neapmierināta par uzdoto jautājumu, kur atrodas konkrēta vīna marka, un dusmīgo autobusa šoferi, kurš negribīgi pārdevis biļeti.
Un visa pārējā masa – tāda nomākta. Taču esot daži indivīdi, kuri tomēr vēl spēj priecāties par samērā vienkāršām lietām – pirmo sniegu (kas Anglijas ciemiņam likās jo īpaši brīnišķīgi, jo pašreizējā dzīves un darba vietā "tik lietus vien"), mēmo šovu draugu pulkā, omes ceptajiem pīrāgiem un vakariņām ar ģimeni.
Par pirmo argumentu uzreiz gribēju iebilst – nu nav taču tik drūmi, bet tomēr – varbūt tiešām iebraucēja acīm aina šķiet pavisam cita, nekā diendienā esot vienā vidē. Galu galā ne vienu reizi vien pašam nācies saskarties ar kašķīgiem pārdevējiem, agresīviem konduktoriem, nesaprotošiem kaimiņiem, dusmīgu elektriķi un nelaipnu namu apsaimniekotāja pārstāvi.
Par otro faktu – ka ir arī taču pozitīvi domājoši, "parasti mirstīgie" cilvēki, – piekrītu par visiem 100 procentiem, bet ar piebildi, ka ne visi var būt tieši tādi vai šitādi. Tādēļ jau esam atšķirīgi. Taču nedrīkst ļaut temperamentam gūt virsroku, jo viss – negatīvais un pozitīvais jeb tas, kā uztveram apkārtni, – sākas mūsu galvā. Turklāt apkārtni mēs arī paši veidojam no domu plūsmas, kas nāk no pelēkās masas tur, galvā.
Cits čīkst, ka sācies sals, un gaida, kad nokusīs sniegs, cits tikmēr izbauda pikošanos un asina slidas, lūgdamies, kaut ātrāk dīķis aizsaltu. Citi velk no bēniņiem ārā slēpes, lai gaidītu sezonas sākšanos nevis Alpos, bet tepat "Rāmkalnos". Tajā pašā laikā, kad to darām, tomēr noteikti ir vērts pamēģināt iejusties otra ādā un paskatīties uz sevi no malas. Grūti, bet nepieciešami. Tas, ja ne palīdzēs ieraudzīt pozitīvo, tad vismaz citādo.