"Man bērnudārzu saukšana par PII atgādina kādu latviešu anekdoti par krieviem. Pēckara gados zemnieks ratos iebrauc Rīgā. Krustojumā zirgs apstājas, tūliņ pieskrien milicis, bļauj, ka nepareizi zirgs apstājies: "Esmu NKVD!" Uz ko večuks atbild: "MZGD!" Milicis brīnās, bet večuks paskaidro zirga apstāšanās iemeslu: "Nu kā – mans zirgs grib d..."
Piemēram, mums Ulbrokā ir PII "Pienenīte". Vai neizklausās smieklīgi? Uz ielas biju liecinieks divus vecīšu sarunai. "Kurp iedams?" viens jautā. "Es eju uz PII!" Otrs atbild. Pirmais ir neizpratnē: "Uz kādu vēl pī?"
Esmu "Rīgas Apriņķa Avīzes" abonents uz lasu: pī Siguldā, pī Babītē, pī visos novados! Agrāk bija bērnudārzi, bet tagad palicis tikai – pī!"
Orlovska kungs aicina nepiesārņot valodu ar liekiem saīsinājumiem un saukt lietas īstajos vārdos, piemēram, – bērnudārzu par bērnudārzu.