Daudz pūļu, enerģijas un mīlestības esmu centies atdot, mācot saviem dēliem mīlēt dzimteni, palīdzēt vājākajiem un būt taisnīgiem un godīgiem, esmu centies viņus audzināt par īstiem vīriem, mācot un atdodot viņiem visu, ko vien spēju. Ar sajūsmu vēroju un atbalstu savu meitu, kopīgi priecājoties par pirmo matu sprādzi viņas biezajās sprogās, kuras viņai ir kā mammai... Es strādāju cik vien spēju, lai varētu atbalstīt savu mīļoto sievu, jo viņas lielā laime ir būt mājās par mammu, aukli, saimnieci... un vēl vismaz 100 profesiju.
Es esmu bezgala laimīgs par iespēju gandrīz katru dienu būt pie jūras vai baudīt rudens vētras pie silta krāsns mūrīša, apkampjot savējos un ieklausoties vējā, kurš drebina mūsu namiņa logus.
Pirms dažām dienām uzzināju, ka tāds es šai valstij neesmu vajadzīgs. Es uzzināju, ka pat ministre šajā valstī var mani nosaukt par tumsoni un kaut kādām paliekām no viduslaikiem un padomju laikiem. Kāpēc? Tāpēc, ka, ministres Ilzes Viņķeles vārdiem, tādi ir tie, kuri nepieņem jauno dzimumu līdztiesības grāmateli... Var jau būt, ka grāmata ir par dzimumu līdztiesību, bet virsraksts pilnīgi noteikti ir par dzimumu maiņu. Kāpēc man šādi eksperimenti ar saviem mīļajiem bērniem būtu akli jāakceptē? Kuram ir tiesības manai ģimenei ko tādu uzspiest? Es saviem dēliem mācu cienīt sievieti, padot roku meitenei vai atvērt viņai durvis. Neredzu iemeslu viņus pārģērbt kleitās, lai viņi savu dzimuma identitāti izprastu vēl labāk. Manai meitai uz vienu lelli mājās vidēji ir 10 mašīnītes ar kurām viņa labprāt spēlējas...
Daudzi jautā, vai grāmatiņas oponenti reaģēja adekvāti? Iespējams, ka nē. Bet tiem, kuriem ir svešas ģimenes vērtības, varu paskaidrot kādu dabā ieliktu pamatvērtību, kas raksturīga gan dzīvnieku pasaulei, gan arī cilvēkiem. Jebkurš, pat bailīgs vai miermīlīgs vecāks, sajūtot kaut nelielu apdraudējumu saviem mazajiem, nekavējoties kļūst par bezbailīgu cīnītāju, kurš ir spējīgs uzvarēt un noslaucīt no zemes virsas pilnīgi visu un visus, kas varētu apdraudēt viņu bērnus... Tas ir milzu spēks, ko nevar apturēt nekādi ieroči.
Veids, kā tapa grāmatele un kā tika komunicēts un atbildēts uz jautājumiem par to valsts augstākajā līmenī, dziļi aizvaino mani, Latvijas vīrieti, ģimenes galvu un tēvu, dziļi aizvaino manu mīļoto sievu, kura ir laimīga par viņai atvēlēto lomu un sūtību mūsu ģimenē un mūsu Latvijā. Tā bija klaji izrādīta necieņa un vienaldzība pret to, kas mums ir svēts un dārgs.
Vai es šodien nožēloju, ka esmu izveidojis savu ģimeni un to stiprām saitēm saistījis pie mūsu zemes? Vai es šodien nožēloju, ka neesmu pametis šo valsti kā simtiem tūkstoši citu, kuri raksta, ka nekad neatgriezīsies, jo tur svešumā ir sajutuši CIEŅU UN RŪPES PAR SEVI, kādas nekad nebija sajutuši dzimtenē? Nē. Pat ja man būtu vēl viena iespēja, es darītu to visu vēlreiz. Nešaubīgi.
Godātie valsts vadītāji, mēs, stipro ģimeņu cilvēki, nebrauksim prom, mēs nepametīsim savu valsti, bet gan no visa spēka un ar visu sirdi rūpēsimies par savām ģimenēm un aizstāvēsim savus bērnus. Tāpēc iesaku jums rēķināties ar mums. Silti iesaku.