Un, kā jau ierasts, arī šajā reizē, pateicoties gidei – Babītes novada domes sabiedrisko attiecību vadītājai Ilzei Aizsilai, uzzināju daudz jauna, sastapu interesantus cilvēkus un apskatīju ievērības vērtas vietas.
Vieta, kur skolo kokus
Jāteic atklāti, ka līdz šim itin neko nebiju dzirdējusi par Annas koku skolu. Tāpat man nebija ne jausmas, kur meklējama apdzīvota vieta ar nosaukumu "Koki". Izrādās, šeit jau vairākus gadus saimnieko Edgars Neilands ar savu ģimeni un kolēģiem.
Izkāpjot no mašīnas, rodas sajūta, ka atrodamies enerģētiski uzlādētā vietā, un nav jau arī brīnums, ņemot vērā daudzos kokus, brīnišķīgo Annas koku skolas ēku, Babītes Annas baznīcu un topošo dārzu, kuru Edgars mums izrāda ar patiesu lepnumu un kas ar laiku pretendējot kļūt par vienu no skaistākajiem dārziem.
Annas koku skola uzmanību piesaista gan ar arhitektūru, gan piedāvātajiem semināriem, gan apkārtnes interesanto vēsturi un skaisto dārzu.
Edgars stāsta, ka ikdienā skolas ēkā saimnieko "Labo koku komanda" un "Annas koku skolas biedrība", kuru pamatnodarbošanās ir semināru rīkošana tiem, kurus interesē koku audzēšana un kopšana (šie pasākumi jau iekarojuši starptautisku atzinību), kā arī arboristu pakalpojumi. Vēlāk uzzināšu gan to, ko īsti dara arboristi, gan to, ka tieši Edgara komanda ir iesaistījusies topošās un pamatīgu rezonansi izsaukušās Simtgades alejas veidošanā pie Latvijas Nacionālā teātra.
Tāpat viņš pamatoti lepojas ar dārza jaunpienācēju – platānu, kas uz šejieni atceļojusi no Holandes. Nākamā ziema šim eksotiskajam kokam, kas sastopams siltajās zemēs, būs pārbaude, vai tas spēs iedzīvoties mūsu klimatiskajos apstākļos. Tiesa, kā saka Edgars, Kurzemē viena platāna esot iedzīvojusies itin labi.
Cer kļūt par tūrisma objektu
"Šo vietu iecienījuši gan tūristi, gan kāzinieki, un jāteic, ka šīs vasaras kāzu datumu saraksts jau ir pilns," stāsta Edgars un atzīst, ka priecātos, ja viņa vadītajam uzņēmumam tiktu piešķirts tūrisma objekta statuss, jo cilvēku interese par šo vietu esot tik liela, ka reta ir diena, kad šeit neiegrieztos kāds interesents.
Tas arī ir saprotams, jo apskates vērta ir gan izcilā arhitekta Johana Daniela Felsko projektētā 19. gadsimtā celtā baznīca (šajā novadā ir trīs viņa projektētās baznīcas!), kas uzcelta iepriekšējā dievnama vietā, gan pati skola, kuras ēkas celtniecībā izmantotas detaļas un būvmateriāli, kas lielākoties savākti no nojauktām mājām un citādi būtu bijuši lemti iznīcībai, bet nu atraduši lielisku pielietojumi, gan netālais mežs, kur joprojām saglabājušies Ziemassvētku kauju ierakumi.
"Ja mums būtu šis statuss, mēs varētu ierīkot nelielu tūrisma informācijas centru un vairākus informatīvos stendus, kā arī atvēlēt vienu cilvēku, kurš vadītu ekskursijas," Edgars izklāsta nākotnes plānus, piebilstot, ka viņi, protams, priecājas, ja cilvēki brauc ciemos, taču "būtu vēlams iepriekš pieteikties".
Annas koku skolas saimnieks Edgars Neilands lepojas ar jaunāko ieguvumu – platānu, kas atceļojusi no Holandes. Šī ziema būs pārbaude, vai kokam Latvijas klimats ir piemērots.
Novada vēsturi pētot
Kā stāsta mana gide, ja ir vēlme dzirdēt aizraujošus stāstus par Piņķu novada vēsturi, ir jādodas ciemos pie Babītes vidusskolas ilggadējās direktores Ainas Kvēpas. Tik tiešām – 90 gadus vecā kundze var pastāstīt tik daudz aizraujošu faktu, ka tos visus nemaz nevar atstāstīt! Nu, piemēram, ka pirmo reizi Piņķi un Sala kā vietvārdi minēti jau 1225. gadā.
"Tagadējā Babītes pagasta teritorijā izveidojās Piņķu un Beberbekas pagasts. Ar 1226. gada 16. marta līgumu Salas, Piņķu un Beberbekas pagastā dzīvojošie zemnieki nonāca Rīgas varā, jo šīs teritorijas tika pievienotas Rīgas patrimoniālajam apgabalam," bez aizķeršanās stāsta Ainas kundze, pēc mirkļa pievēršoties tēmai, ka pirmais skolotājs šajā novadā sācis darboties jau 17. gadsimtā, kad te uzcelta arī skola.
Tāpat viņa pilnībā nocitē Aleksandra Čaka dzejoli, kas veltīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandierim pulkvedim Jukumam Vācietim, kurš no Piņķu baznīcas kanceles teicis sprediķi saviem karavīriem pirms došanās uz fronti 1916. gada 17. jūlijā. Un, lai gan dažos avotos tiek minēts, ka tā esot vien skaista leģenda, gan Ainas kundze, gan mazliet vēlāk sastaptais Piņķu baznīcas mācītājs Andris Krauliņš nešaubīgi apgalvo – tā tomēr ir taisnība. Tiesa, visi strēlnieki, kas šo runu varētu būt dzirdējuši, nu jau ir aizsaulē, un tomēr es gribētu ticēt, ka tā nav tikai skaista leģenda...
Babītes novads var lepoties ar trim baznīcām, kas celtas pēc slavenā arhitekta Felsko projekta. Viena no tām ir Salas Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca, kas atrodas Spuņciemā.
No Ainas kundzes uzzinu arī, ka pašreizējā Piņķu baznīca (arī to projektējis arhitekts Felsko, kura trešais veikums šajā novadā ir Salas baznīca) ir celta iepriekšējās – Zviedru kara laikā nopostītās – vietā. Katrā ziņā par baznīcas seno vēsturi liecina divi brīnišķīgi sakrālie priekšmeti – dievmaizīšu trauks un 17. gadsimtā darinātais kauss, no kura vīnu dzer dievgaldnieki.
Mācītājs mums parāda arī brīnišķīgu apmēram tajā pašā laikā darinātu pulti, ko rotā barokāls eņģelis, un teic, ka īsti nemaz nevarot zināt, kad Piņķos ir uzcelta pirmā baznīca. Un neapšaubāmi – Ainas kundzes 40 gados izpētītā novada vēsture ir tik interesanta, ka to būtu vērts aprakstīt kārtīgā monogrāfijā.
Par Piņķu baznīcas seno vēsturi liecina divi brīnišķīgi sakrālie priekšmeti – 18. gadsimtā darinātais dievmaizīšu trauks un 17. gadsimta kauss, no kura vīnu dzer dievgaldnieki.
Burvju spogulis un pazudusī dālija 'Latvijas karogs'
Varētu likties, ka burvju spoguļi, kas atbild uz jautājumu, "kura ir visskaistākā", meklējami tikai pasakās. Taču Babītes novada pašvaldības Kultūrizglītības centra filiāles Salas pagastā "Vietvalži" izstāžu zāles vadītāja Dace Ulpe atklāj, ka burvju spoguļi pastāv arī mūsdienās, turklāt – tie runā. Patiešām, tas ir fascinējošs mirklis, kad Dace no plauktiņa paņem latviešu sabiedriskā darbinieka Kaspara Biezbārža fotogrāfiju, noliek to uz kumodes virsmas, un spogulī parādās gan palielināta K. Biezbārža bilde, gan iespējams noklausīties stāstījumu par viņu.
Pašlaik šādā veidā var iepazīties ar septiņiem Salas pagastā dzimušiem ievērojamiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem, bet, kā uzsver Dace, ar laiku šī burvju spoguļa piedāvātā programma kļūs vēl plašāka. "Galvenais bija paveikt visas tehniskās lietas. Tagad pirmā sērija ir gatava, un pamazām jau top nākamās – par slavenajiem sīpoliem, par Salas pagasta mājām, saimniekiem un kalpiem, par kolhozu "Padomju Latvija", par Salas pagasta senvēsturi un tā tālāk."
Dace arī precizē, ka senatnīgajā bufetē iemontētais spogulis, ko ieskauj mūsdienās darināts rāmis, kas gan izskatās visnotaļ autentisks, patiesībā dēvējams par digitālo ekspozīciju "Burvju spogulis". Daudz neatklājot tās noslēpumus, viņa vien pastāsta, ka palielajos skapīšos glabājas tehniskas lietas, ko varot saukt par "vadu mudžekli", savukārt spogulis patiesībā ir TV ekrāns.
Dace atzīst, ka nemaz nav tik viegli savākt tālāk nododamo informāciju: "Kad vācām ziņas par ievērojamo dāliju audzētāju Kārli Ruku, tas bija sarežģīti, jo par viņu ir ļoti maz ziņu, lai gan viņš pats ir sarakstījis vairākas grāmatas par dāliju un tulpju audzēšanu. Par viņu tiek stāstīta leģenda, ka Kārlis Ruks bija izveidojis dāliju šķirni 'Latvijas karogs'. Daudzi par to ir dzirdējuši, bet nevienam šīs dālijas vairs nav, neviens nezina, kur to dabūt. Botāniskajā dārzā arī šīs šķirnes nav."
Taču, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un sociālajiem tīkliem, izdevies atrast kādu kundzi no Jūrmalas, kuras mamma šo dāliju savulaik audzējusi dārza vistālākajā stūrī, tā ka nu "Vietvalžos" ir gan stāsts, gan šīs dālijas fotogrāfija.
Starp citu, kā ar lepnumu atklāj Dace Ulpe, nekur citur Latvijā vai Baltijā šādu tehnoloģiju neesot; Eiropā esot, bet arī tikai pāris vietās.
“Vietvalžos” apskatāmi vēl divi jaunumi – digitālā ekspozīcija “Burvju spogulis”, kas ļauj iepazīt ievērojamu šā novada iedzīvotāju biogrāfiju, un stends “Eidis runā”, kur apkopotas leģendārā aktiera Eduarda Pāvula dažādos dzīves brīžos teiktās sentences.
Stends ar Eida citātiem
Kad "Rīgas Apriņķa Avīze" pagājušajā rudenī ciemojās "Vietvalžos", šeit tikko bija tapusi leģendārajam Dailes teātra aktierim Eduardam Pāvulam veltīta ekspozīcija un piemiņas istaba. Taču ik pa brīdim tā tiek papildināta ar kaut ko interesantu, un šajā reizē tas ir stends, kam dots nosaukums "Eidis runā". Uz tā apskatāmas gan fotogrāfijas no dažādiem aktiera dzīves svarīgiem notikumiem, gan spilgti citāti no intervijām, tostarp par to, kā, dienot padomju armijā, viņš pamanījies nodziedāt vienu no nerātnākajām latviešu tautas dziesmām, ko šeit necitēšu (tā jābrauc un jālasa jums pašiem!).
"Kad sāku strādāt pie izstādes veidošanas, man gribējās uzrakstīt grāmatiņu "Eidis runā", jo Pāvuls ir stāstījis daudzas interesantas lietas gan par sevi, gan savu dzīvi, par teātri, cilvēkiem un attiecībām. Sapratu, ka grāmatiņu nelasīs un nešķirstīs, tādēļ vajag mazliet citu pieeju. Tādēļ tapa šāds risinājums – stends –, ar domu, ka mēs to kādreiz varbūt varētu iznest ārā, lai pasākumu laikā cilvēki to visu var palasīt un viņiem nav jānāk iekšā," Dace skaidro savu koncepciju, piebilstot – stends ir salokāms apmēram portfolio somas lielumā, tādēļ to itin ērti var aizvest, kur vien tas būs nepieciešams.
“Čimalas” Salas pagasta Gātciemā. Sēklas sīpolu vēršana uz drāšu turētājiem, veidojot virtenes, kuras ziemā glabāja, pakārtas pie griestiem virtuvē un lielajā istabā. No kreisās: Ārija Vītola (laul. Strausa) no “Vītoliem”, Līze Čimala, Vija Čimala (laul. Rudevica). 1947. gads. FOTO: no Jūrmalas muzeja arhīva
Būs pašiem savi sīpolsvētki!
Un kas gan būtu stāsti par Babītes novadu, ja netiktu pieminēti slavenie sīpoli! Ne velti Salas pagastā ir gan Sīpolciems, gan mājas "Sīpoli" un "Jaunsīpoli", kas atgādina par sīpola ienākšanu un palikšanu šajā vietā uz ilgiem laikiem. Tiesa, pašlaik Sīpolciemā nekā īpaši fotografējama neesot, taču tas gan esot zināms, ka Latvijā sīpoli ievesti jau 12. un 13.gadsimtā un ka tad, kad tie atvesti līdz Babītes ezera apkaimei, šiem dārzeņiem tā esot iepatikusies šejienes smilšainā augsne, ka savulaik tie šeit audzēti milzu apjomos.
Dace teic, ka sīpoli te tiekot audzēti joprojām, lai gan vairs ne tik daudz kā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Savukārt 20. gadsimtā šajā apkaimē esot plosījusies sīpolu slimība, kas iznīcinājusi lielāko daļu ražas, tāpēc šejienieši pārmetušies uz burkānu audzēšanu. Taču, kā liecina vēl 30. gados uzņemtā fotogrāfija un arī Jēkaba Janševska romāns "Bandavā", kas vēsta par dzīvi Kurzemes hercogistes laikos, aprakstīta sīpolu vēršanas tehnoloģija, kāda bijusi iecienīta arī Salas pagastā.
Šādu sīpolu vēršanai paredzētu āķi mums parāda arī Dace, pastāstot, ka virtenes savulaik veidotas kā mākslas darbi, apakšā liekot lielākās, pēc tam vidējās un pašās beigās – mazākās sīpolu galviņas. Tagad gan faktiski neviens tā vairs nedarot, jo šādām virtenēm nepieciešami īpaši griestos iestiprināti āķi. Taču sīpolu audzēšanas tradīcijas netiek aizmirstas, jo augustā "Vietvalžos" ieplānoti Sīpolu svētki – līdzīgi tiem, kādi notiek Igaunijā, pie Peipusa ezera, kura apkārtnē arī tiek audzēti īpašie sīpoli.
Babītes novada pašvaldības Kultūrizglītības centra filiāles Salas pagastā "Vietvalži" izstāžu zāles vadītāja Dace Ulpe rāda āķi, kas vēl salīdzinoši nesen izmantots slaveno Babītes sīpolu vēršanai, un sola, ka šogad augustā tiks rīkoti Sīpolu svētki.