Protams, viss jau mainās, un svētku tradīcijas nav izņēmums. 21. gadsimta bērniem svētki nav melnbalti un konservatīvi. Tas laiks ir pagājis.
Un nenoliedzami pats svarīgākais jau ir nevis ārējais veidols, bet vēlme mācīties un saprast, ka skola nav viss vardarbīga sistēma, kas piespiež jauniešiem apgūt lietas, kas viņiem nekad dzīvē nenoderēs. Parasti te tiek minētas kvadrātsaknes, dažādi vēstures fakti, ķīmiskās formulas, fizikas likumi un, protams, nežēlīgie sporta normatīvi. Lai gan, iespējams, sava daļa taisnības tur ir, tomēr nespēju atcerēties nevienu dienu skolā, kurā nebūtu apgūts kaut kas jauns, kura būtu tikai velti izšķiests laiks. Un neticēšu nevienam, kas apgalvos pretējo.
Tomēr pirmais septembris nebūt nav vienīgais notikums, kas šajā nedēļas nogalē un, iespējams, vēl visu turpmāko nedēļu, satricinās lielu sabiedrības daļu.
Neaprakstāmu prieku sagādāja mūsu paraolimpieši – lodes grūdējs Aigars Apinis, kurš uzstādījis jaunu pasaules rekordu un kļuvis par trīskārtēju čempionu, kā arī Pierīgas lepnums baldonietis Rihards Snikus – ceturtā vieta jāšanas sporta iejādes sacensībās. Priekšā vēl brīvās izvēles programma. "Šogad uz pašu augstāko vietu vēl neceru, taču būtu ļoti laimīgs iekļūt olimpiskajā sešiniekā," vēl jūlijā intervijā "Rīgas Apriņķa Avīzei" sacīja Rihards. Izdevās! Taču līdz ar prieku, nedaudz skumt liek arī tas, cik daudzi par to nemaz nezināja un nevarēja vērot televīzijas tiešraidēs. Vai šīs sacensības Latvijas sabiedrībai būtu mazāk nozīmīgas par kārtējo hokeja spēli vai nupat notikušo Londonas olimpiādi "veselajiem sportistiem"... Tomēr ne jau skatītāju reitingi ir paraolimpiešu dzinulis, bet gan gribasspēks. Tāds gribasspēks, ko varētu novēlēt ikvienam, īpaši skolēniem, kuri tikko sākuši jauno mācību gadu.