Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Papildus tam nedomāju, ka mājsaimniecības tērētu savu laiku pie vakariņu galda, lai saprastu, ko tad Tramps ar Kimu Čenunu 12. jūnijā Singapūrā ir sarunājuši. Ja īsi – neko. Problēma ir tā, ka abi kungi vairākkārt pierādījuši – pirmdien no rīta teiktais tās pašas nedēļas trešdienas vakarā vairs nav saistoši.

Tramps starpvalstu attiecībās vienkārši pielieto paņēmienus, kas viņam labi noderējuši nekustamā īpašuma biznesā, savukārt Kims Ziemeļkoreju arī uztver kā savu īpašumu, līdz ar to jūtas tikpat brīvi taktiku un retorikas maiņā. Līdz ar to, manuprāt, abas puses – par spīti skaļiem vārdiem, kopīgai pildītu gurķu ēšanai un rokas spiedieniem – gluži labi apzinās, ka paļauties uz pretējās puses solīto nevar.

Jāatzīmē, ka Kims tikšanās priekšvakarā noteikti pamanīja un lika aiz auss Trampa padomnieka drošības jautājumos Boltona teikto, kurš ir vai nu idiots, vai nekauņa. Proti, Boltons kā paraugu Ziemeļkorejai kodolieroču programmu iesaldēšanā minēja Lībijas līdera Kadāfi atteikšanos no tādām. Savdabīgi, ja ņem vērā, cik slikti Kadāfi tas viss beidzās.

Tomēr īstermiņā (dažus mēnešus) abas puses mēģinās neatgriezties pie jau pieredzētās savstarpēju apvainojumu un draudu retorikas. Arī labi.

Ilgtermiņā Singapūrā runātais izskatās nelāgāk. Jau tikšanās priekšvakarā virkne Rietumu analītiķu pieļāva, ka Trampam vissvarīgākais ir panākt, ka Ziemeļkoreja met mieru tādu kodolieroču izstrādei, kas tieši apdraud ASV teritoriju. Tie "dzelži", kas laupa naktsmieru Dienvidkorejai un Japānai, viņu interesē mazāk. Tieši tā var tulkot solījumu, ka ASV vairs nerīkos kopīgus manevrus ar Dienvidkoreju.

Ko tas nozīmē no mūsu skatupunkta?

Pirmkārt, tas var radīt vēlmi arī Japānai un Dienvidkorejai apgādāties ar saviem kodolieročiem (ir bijuši iepriekš, bet uzskatīti par liekiem, jo bijis iespējams paļauties uz ASV aizsardzību). Neviens nevar prognozēt, vai Dienvidkorejas un Japānas piemēram šādā gadījumā, vadoties pēc principa, ja jau, tad jau, nesekos vēl citas valstis (piemēram, Turcija).

Otrkārt, ASV distancēšanās no līdzšinējo sabiedroto (Dienvidkoreja, Japāna, daļēji arī Austrālija) kreņķiem par Ziemeļkorejas iespējamo rīcību, spiedīs šos sabiedrotos vērst skatus Ķīnas virzienā, kura faktiski paliks vienīgā lielvalsts, kas spēj Kimu & Co piespiest kaut ko darīt vai nedarīt. Citiem vārdiem sakot, Ķīnas ietekme starptautiskajās attiecībās pieaugs vēl vairāk. Kā to vērtēt, ir katra gaumes jautājums; man personīgi tas nepatīk.

Vēl vairāk distancējoties no reģiona – problēma ir Trampa īstermiņa domāšanā. Tas, ka viņš par prioritāti izvirza savas valsts intereses, pat ja to dēļ jāupurē saistības pret sabiedrotajiem un noteiktām vērtībām – nu, to var saprast.

Ķeza tā, ka šādi kompromisi nedod ilgu rezultātu. Proti, viegli iedomāties, ka, teiksim, 2019. gadā virkne valstu pasaulē – sākot ar tirdzniecības konfliktu ar ASV nokaitināto Eiropu un Kanādu un beidzot ar Krieviju, kurai šāda ASV pašizolācija ir tikai izdevīga – ar Vašingtonu rēķināsies (vai paļausies uz to) mazāk, un nav skaidrs, vai tas būs liels ieguvums pašiem amerikāņiem.