Pilnībā piekrītu, turklāt arī pēc šī brauciena sapratu – lai redzētu interesantas, skaistas un apmeklēšanas vērtas vietas, dažkārt atliek vien pameklēt tepat tuvumā. Un Mālpils, kas atrodas daudzu un dažādu ceļu krustpunktā, ir tieši tāda!
Skulmju dzimtas stāsts Mergupes krastā
Šajā braucienā gides lomā iejūtas laikraksta "Mālpils Vēstis" redaktore un Mālpils Mākslas skolas pasniedzēja Esmeralda Tāle, un pēc viņas ierosinājuma novada iepazīšanu sākam ar Skulmju mājām (slavenā mākslinieku Skulmju dzimta nāk tieši no šejienes). Pa ceļam Esmeralda ar lepnumu stāsta, ka šogad Skulmju mājās pirmoreiz ticis rīkots Muzeju nakts pasākums, un, par spīti odu uzlidojumam, viss noritējis ļoti veiksmīgi: bērni bijuši aizņemti dažādās radošajās darbnīcās, pieaugušie apskatījuši "Skulmes", kur joprojām saimnieko brīnišķīgā Dailes teātra aktiera Valentīna Skulmes (1922–1989) dzīvesbiedre Ināra, bet pēc tam visi kopā skatījušies filmu par Skulmju dzimtu.
Kad pirms ieiešanas mājā uz brīdi piestājam Mergupes gleznainās kraujas malā, tiešām aizraujas elpa – tik skaists skats paveras uz upi! "Līdz šejienei no baznīcas, kur sākas makšķernieku biedrības "Mālpils zivīm" ierīkotā dabas taka, var atnākt ar kājām pa upes otru krastu, tikai pāri gan netiek, jo šajā takas galā vēl nav uzbūvēts tiltiņš," saka Esmeralda un stāsta, ka upes otrā krastā joprojām aug Oto Skulmes ozols, kam savulaik dižkoku atbrīvošanas akcijas laikā vārdu devis dzejnieks Imants Ziedonis.
Gleznainā Mergupes ieleja pie Skulmju mājām. Otrā upes krastā joprojām aug Oto Skulmes dižozols, kam vārdu savulaik devis dzejnieks Imants Ziedonis.
Pie mājas acis priecē kupla sarkanā lazda, un Esmeralda stāsta, ka laikā, kad šeit dzīvojis Valentīns Skulme, viņam paticis strādāt dārzā un audzēt dižzirdzenes un citus neparastus augus. "Savulaik, viesojoties Mežotnē, viņš iedvesmojies no pils dārza, un tad viņam no turienes speciāli sūtīja augus," piebilst Esmeralda. Tad, Ināras kundzes laipni aicinātas, pirmajā stāvā apskatām tēlnieces Martas Skulmes un gleznotāja Oto Skulmes (izcilās gleznotājas Džemmas Skulmes vecāki – red.) darbus un dažas piemiņas lietas. Taisnības labad jāteic, ka drošības nolūkos šeit apskatāmās skulptūras gan ir tikai ģipša atlējumi – oriģināli glabājas citur.
Tad pa interesantām vītņu kāpnēm dodamies uz otro stāvu, kur atrodas Valentīna Skulmes istaba. "Kā saka Ināras kundze, viss turpat vien stāv kopš 1989. gada. Ja viņa justos labāk, droši vien pati vadītu šo ekskursiju, bet gadi dara savu," piebilst Esmeralda, kamēr aplūkoju fotogrāfijas no izrādēm (vai vēl atceraties viņa brīnišķīgo Šerloku Holmsu, Ričardu III un citas lomas?), kurās spēlējis V. Skulme, lugu eksemplārus, grāmatas un Uga Skulmes zīmētos tērpu metus. Starp citu, lai gan šī māja oficiāli neskaitās memoriālais muzejs, interesenti to var apskatīt, tikai iepriekš vajadzētu pieteikties Mālpils novada domē.
Interesanti, ka šī gleznainā vieta ir iedvesmojusi arī Latvijas laikā populāro rakstnieci Ivandi Kaiju, kura savulaik dzīvojusi netālu no šejienes.
Skulmju mājas kļuvušas par piemiņas vietu gan māksliniekiem Martai un Oto Skulmēm, gan brīnišķīgajam aktierim Valentīnam Skulmem.
Pazudusī un atrastā altārglezna
Lai cik skaists un gleznais būtu Mergupes krasts, mums jādodas tālāk – uz Mālpils luterāņu baznīcu un netālo pilskalnu, kur 15. gadsimtā slējusies vācu ordeņpils.
Man allaž ir patikušas vecās lauku baznīciņas, un arī Mālpils baznīca ir tieši tāda, turklāt īpašu auru šai vietai piešķir kuplie, senie un varenie ozoli, kas ieskauj ēku. Cietusi Pirmajā pasaules karā, 18. gadsimtā celtā baznīca nu var lepoties ar tautiskā romantisma stilā veidotu interjeru, kas atjaunots pēc arhitekta Pētera Kundziņa projekta. Turklāt, kā norāda Esmeralda, padomju gados šai ēkai gājis secen citu baznīcu liktenis – te nav bijusi ierīkota ne graudu kalte, ne kas cits tikpat nepiemērots.
Kamēr priecājos par trim krāšņajiem kroņlukturiem un J. K. Broces zīmējumu, kurā iemūžināta arī šī baznīca (interesanti, vai ir kāda 18. gadsimtā celta baznīca vai cita ēka, ko Broce nebūtu uzzīmējis?!), mana gide stāsta, ka viens no tiem tapis padomju gados, taču to nolemts atstāt, bet divi greznākie savulaik atrasti baznīcas kriptā – cietuši Pirmajā pasaules karā, samīcīti un pagalam bēdīgā stāvoklī. Pateicoties aktīvistu grupiņai, Valsts Kultūrkapitāla fonda un "Rietumu bankas" materiālajam atbalstam, tos izdevies atjaunot, un tagad Esmeralda lielu paldies vēlreiz saka Rundāles pils prasmīgajiem restauratoriem, kuru veiklās un prasmīgās rokas atjaunojušas ne vienu vien kroņlukturi (ja esat Rundālē, pievērsiet uzmanību lustrai vienā no hercoga spārna zālēm – arī tas ir rundāliešu meistardarbs!).
"Vispār šī ēka ir vairākkārt pārbūvēta, un pirms kāda laika atrakām pamatīgu kultūrslāni pie baznīcas sienas. Turklāt šeit bijusi viduslaiku kapsēta, bet izrakumu laikā arheologi atrada vairākas ar lībiešu kultūru saistītas lietas," stāsta mana gide, pieminot arī neparasto stāstu, kas saistās ar Oto Skulmes veidoto altārgleznu.
80. gados tā nozagta. "Toreiz kādi cilvēki uzdevās par speciālistiem un lūdza iespēju apskatīt gleznu, tāpēc viņi tika ielaisti baznīcā. Diemžēl tie bija viltvārži, kas, izmantojot situāciju, gleznu vienkārši izgrieza no rāmja, sarullēja un aiznesa..." 90. gados baznīca tikusi pie Ritas Valneres gleznotās altārgleznas, savukārt pirms kāda laika pie Džemmas Skulmes vērsušies cilvēki, kuri pirms 30 gadiem nozagto Oto Skulmes darbu atraduši. "Viņa to atpirka, lika restaurēt, un nu šī glezna ir viņas mājā Mežaparkā. Redz, kā lietas mēdz atgriezties," smaidot rezumē Esmeralda.
Mājas otrajā stāvā ierīkotajā Valentīna Skulmes piemiņas istabā apskatāmas gan aktiera fotogrāfijas, gan viņa bibliotēka, gan lugu eksemplāri.
Senlietas vajag prast meklēt!
Pēc baznīcas apskates pa saules pielieto ceļu aizstaigājam līdz pilskalnam. Tiesa, no tā atlicis vien nosaukums un uzkalniņš, kā arī zīmējums uz netālā informatīvā stenda – precīzāk, tas, kā pils varētu būt izskatījusies. Esmeralda gan norāda uz taisnstūrveida laukumu un, iespējams, bijušo vārtu vietu, kur mēs stāvam, tomēr ir grūti iztēloties, ka šeit kādreiz varētu būt bijusi pils. Tā pastāvējusi līdz Zviedru karam, kad 1626. gadā poļu–zviedru kara laikā to uzspridzinājis poļu karaspēks. Pēc tam līdz 18. gadsimta vidum šeit atradusies Mālpils muiža, taču arī par to itin nekas šeit vairs neliecina.
Tomēr joprojām var atrast pierādījumus, ka šeit bijusi gan pils, gan muiža. Kā tautā saka – vajag tikai rakt! "Visveiksmīgākais šajā ziņā ir mālpilietis Gatis Zariņš, kurš, bradājot tepat pa Mergupi, ir atradis vāles galvas fragmentu ar visu kātcaurumu. Šis atradums datējams ar 12.–6. gadsimtu pirms mūsu ēras un tagad glabājas novada domē, tāpat kā liels daudzums māla trauku lausku, kas arī ir Gata atradumi." Kamēr izstaigājam pastaigu takas sākumu, Esmeralda stāsta, ka visi atradumi būs apskatāmi īpašā izstādē, ko plānots atklāt 11. novembrī – Lāčplēša dienā.
Turpat upes vidū redzami interesanti akmens krāvumi, kas arī esot Gata roku darbs. To visu redzot, tiešām rodas vēlme noaut kājas un pabradāt pa Mergupi, jo – ja nu arī mēs atrodam kādu arheoloģiski vērtīgu priekšmetu?! Starp citu, nav jau nekāds brīnums, jo, kā atgādina Esmeralda, upīte tek tieši pilskalna pakājē un turpat netālu ir avotiņš, kas arī, iespējams, ik pa brīdim no kalna izskalo kaut ko interesantu.
Sauleskalns un atdzimusī muiža
Vēl steidzam uzkāpt Sauleskalnā, ar kuru šejienieši pamatoti lepojas, jo savulaik te norisinājušies tēlnieku plenēri, kuros piedalījušies gana slaveni mākslinieki, un kopš tiem laikiem te joprojām stāv apdarināti milzu akmens bluķi, kas veido lielu apli. 103 metrus augstā kalna virsotne, no kuras paveras skaists skats uz ceriņziedos slīgstošo pilsētiņu, esot iecienīta laulību vieta, tādēļ šeit uzmūrēta speciāla platforma, lai līgavām, kuras šai dienai izvēlējušās augstpapēžu kurpes, tie nestigtu zemē. Tepat netālu ir arī informatīvais stends, kas vēsta par to, ko šajā novadā vērts apmeklēt.
No Mālpils Sauleskalna paveras skaista panorāma uz apkārtni, un tā virsotnē var aplūkot 1987. gada tēlniecības simpozijā tapušās akmens skulptūras.
Tā noteikti ir arī Mālpils muiža – lielisks klasicisma arhitektūras piemineklis –, kas nu kļuvusi par iecienītu atpūtas un koncertu norises vietu. 18. gadsimtā celtā greznā kungu māja tapusi barona fon Taubes laikā, taču 1905. gada nemieros un grautiņos muiža diemžēl nodedzināta. Dažus gadus vēlāk toreizējais muižkungs fon Grote pieaicinājis slaveno baltvācu arhitektu Vilhelmu Bokslafu (viņa darbu kontā ir Latvijas Mākslas akadēmija ēka, Krusta baznīca, ūdenstorņi Āgenskalnā un Torņkalnā u.c. objekti) izveidot muižas atjaunošanas projektu, un ēkas rekonstrukcijas darbi pabeigti 1911. gadā. Viņam veltītais piemineklis joprojām apskatāms muižas parkā.
Laika gaitā šai ēkai pūtuši pāri visādi vēji: te bijusi gan sanatorija, gan Mājturības tehnikums, dzīvokļi un pat Meliorācijas muzejs... Protams, muižas interjers no tā visa pamatīgi cieta, taču, pateicoties muižas pašreizējam īpašniekam Aldim Plaudim (viņš muižu iegādājās 2003. gadā), jau desmit gadus atjaunotā muiža atguvusi iepriekšējo spožumu, un greznās otrā stāva telpas apskatīt var ikviens interesents (protams, iepriekš piesakoties). Savukārt ēnainajā muižas parkā joprojām atrodas fon Taubem veltītais obelisks, un aizvien klīst leģenda, ka viņš miris pēc čūskas kodiena...
Viena no Mālpils pērlēm – pirms desmit gadiem atjaunotā muiža, kas tagad kļuvusi par iecienītu vietu koncertu un pasākumu rīkošanai.
Protams, ir vērts iegriezties arī Mālpils Kultūras centrā, kurš nesen nosvinēja 30. gadadienu un kur atrodas gan Mālpils Mūzikas un mākslas skola, gan izstāžu zāle (pašlaik tajā apskatāmi Džemmas Skulmes jaunākie darbi). Kā ekskursijas noslēgumā stāsta Esmeralda, mālpilieši pamatoti var lepoties gan ar deju kolektīviem, gan koriem, kas nesenajās skatēs izcīnījuši tiesības piedalīties šā gada Dziesmu svētkos, gan topošajiem māksliniekiem, kuru darbi apskatāmi otrā stāva vestibilā (jāteic, viens otrs darbiņš, ko redzēju, tiešām bija iespaidīgs un pamanāms!).
Un atkal jau savā kartē esmu pielikusi ķeksīti vietai, kur pavisam noteikti ir vērts atgriezties – kaut vai lai nogaršotu Mālpils sieru un apskatītu otru pilskalnu, ko šajā reizē nepaguvām izdarīt.
Mālpils Kultūras centrā, kur atrodas arī Mālpils Mūzikas un mākslas skola, apskatāmi gan esošo, gan bijušo audzēkņu darbi, un daudzi no tiem patiešām ir uzmanības vērti.