Jauno rubriku uzsākam ar stāstu par vienu no skaistākajiem dārziem Ķekavas novada Dzērumos, kur jau teju 20 gadus saimnieko Inese Luka-Indāne. Viņai dārzs ir gan gaumes izpausme, gan vēlme "sazemēties" un relaksēties.
No dārzeņiem – pie ziediem
Par sava nu jau divdesmit gadu garumā koptā dārza aizsākumu Inese stāsta: "Nekādu dārzu sākumā negribēju. Man bija doma, ka vajag mauriņu, kur varēšu atpūsties pēc darba. Tagad pati sev nevaru atbildēt uz jautājumu, kurā brīdī manā īpašumā esošais zemes gabals kļuva par kaut ko vairāk nekā tikai mauriņu."
Viena no versijām esot tāda: vīramāte dārzā sastādījusi bietes un burkānus, bet pēc tam pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, tāpēc viņas stādīto nācies ravēt Inesei, turklāt nekas prātīgs neesot izaudzis. "Tāpēc pamazām šīm vagām gāju virsū ar savām puķēm, un tad kaut kā tā dārza iekopšana arī aizgāja," smaidot stāsta dārza saimniece.
Inese vadās pēc principa, ka labs dārznieks ir nežēlīgs dārznieks, tādēļ dažkārt kādi augi no dārza tiek izrakti, lai to vietā stādītu ko jaunu. “Ar gadiem mainās mode, gaume un tiek iegūta pieredze,” viņa komentē.
Puķes un augus vairs neskaita
Uz jautājumu, cik puķu un krūmu viņas dārzā īsti ir, Inese Luka-Indāne atteic, ka to jau sen vairs neskaita. "Patiesībā – nenormāli daudz: vismaz 15 dažādu toņu flokšu šķirņu, 51 roze..." viņa sāk uzskaitīt, ieminoties, ka ar šķirņu daudzveidību gan pārāk neaizraujas. "Zinu visu savu skujeņu nosaukumus. Vēl man ir 21 rododendrs, 42 vai 43 hortenzijas. Bet tas jau nav daudz."
Tā kā rozes Ineses dārzā esot sastādītas cieši blakus, iespējams, to esot vairāk, nekā atļautu esošā platība. Savukārt ar augļu koku audzēšanu Inese īpaši neaizraujas: "Daži augļu koki ir – trīs ābelītes, kas iespraustas starp skujeņiem. Beidzamajā laikā esmu kļuvusi praktiskāka – man ir arī siltumnīca."
Dārzs – tas ir process
Jautāta, vai pa šiem divdesmit dārzam veltītajiem gadiem augu mode dārzā ir mainījusies, Inese teic: "Es drīzāk teiktu, ka nemainās ne mode, ne gaume, jo šajā jomā vissvarīgākais ir iegūtās zināšanas. Sākumā biju pilnīgs analfabēts un visu sāku no nulles. Tagad esmu diezgan zinoša – vismaz man pašai tā šķiet."
Inese uzsver, ka dārzkopība, protams, nestāv uz vietas – arī tādēļ, ka Latvijā ienāk jaunas augu šķirnes, un "tad man gribas stādīt, to, to un to. Tiesa, dārzs jau ir pārstādīts, turklāt senākie stādījumi nav īsti vietā un nav tas, ko es gribētu, turklāt pa šiem gadiem daudz kas ir pāraudzis un nav glīts. Un tad ir labi, ja kāds kaut ko palīdz izrakt, jo atbrīvojas vieta jaunām lietām. Dārzs ir process!" stāsta Inese un piebilst, ka dārzs noteikti ir arī viņas gaumes izpausme, taču galvenokārt – vieta, kur "sazemēties" un relaksēties: "Citi iet uz trenažieru zāli, es strādāju dārzā!"
Vieta gan vietējam, gan ievestajam
Ineses Lukas-Indānes dārzā vienlīdz labi sadzīvo gan vecās, gan jaunās šķirnes. "Ja runājam par ābelēm, man ir vecais, labais 'Auksis', kolonnābele un 'Melba'. Vēl pie vecajām šķirnēm var minēt savulaik "Rīgas ziedā" pirktos flokšus, kas izceļas ar lielu krāsu daudzveidību, un tas bija galvenais, ko ņēmu vērā, pērkot šos stādus."
Esot vēl šis tas, taču Inese ielāgojusi frāzi, ka labs dārznieks ir nežēlīgs dārznieks, tāpēc – nav ko taupīt augus, ja tie nepatīk. "Tad vai nu metu ārā, vai stādus piedāvāju kaimiņiem. Man jau liekas, ka viss ciems ir apdāvināts ar manu audzējumu. Cik nu viņiem izdevies no tā izaudzēt, tā ir cita lieta, bet tāda iespēja ir bijusi," smej Inese.
Atgriežoties pie tēmas par šķirnēm, viņa pastāsta, ka savulaik ļoti populārs bijis no Polijas ievestais stādmateriāls, ko viņa nav smādējusi, jo, "ja ieraugu un man tas patīk, tad jau vairs nav tik svarīgi, no kurienes tas ir. Bijām vairāki dārzkopji, kas taisīja koppasūtījumus, jo tā bija iespējama lielāka daudzveidība un sanāca arī lētāk. Par šiem stādiem tiešām nevaru sūdzēties!"
Liela daļa Ineses dārza augu savākti teju no visām Latvijas stādaudzētavām, savukārt tālākie augi varētu būt nākuši no jau pieminētās Polijas; tāpat viņa neesot smādējusi "Maximā" pirktos rododendrus, kas atceļojuši, šķiet, no Nīderlandes. Savukārt ar tā dēvēto dienvidnieku stādīšanu savā dārzā mana sarunu biedrene neaizraujoties, jo, kā pati saka, "man negribas ar tiem pārāk ņemties. Uz ziemu šie augi jāietin, un, pat ja ietin, arī tad tie ne vienmēr izdzīvo. Jau redzu, ka no Polijas atvestā ogābele diemžēl nebūs dzīvotāja. Tāpēc pārsvarā manā dārzā aug tas, kas pacieš Latvijas klimatu."
Viņa teic, ka entuziasms un vēlme par visām varītēm dārzā iestādīt kādu retumu nu jau esot noplakusi. "Protams, par esošajiem retajiem augiem – magnoliju, kas šovasar ļoti skaisti saziedēja, – man ir prieks."
Pagaidām ir tikai ieguldījums
Jautāta, vai domājusi par iespēju ar savu dārzu arī pelnīt, Inese izsaucas: "Nekā tamlīdzīga! Turklāt pagaidām dārzs ir tikai viens vienīgs ieguldījums, peļņas – nekādas," un atklāj, ka patiesībā vēlas, lai viņas daiļdārzs ar laiku būtu pieejams publiskām apskatēm.
"Ir taču dārzkopji, uz kuru dārziem interesenti brauc ar autobusiem. Es pati esmu piedalījusies šādos braucienos uz Kurzemes dārziem. Tagad domāju, ka varbūt kādreiz arī mans dārzs varētu būt publiski apskatāms un varētu kaut ko sākt pelnīt," viņa spriež un smejas: ja jau "Rīgas Apriņķa Avīze" ir piezvanījusi "kā no zila gaisa", lai uzrakstītu par viņas dārzu, varbūt kāds pēc raksta izlasīšanas gribēs viņas dārzu apskatīt klātienē, lai pasmeltos idejas savam dārzam.
"Galu galā es pati arī tā kādreiz esmu darījusi, tāpēc man tiešām vēl ir pie kā piestrādāt," atvadoties saka Inese Luka-Indāne.
Jau pavisam drīz Ineses dārzā ziedēs flokši.