Dzimstības rādītāji pārsniedz mirstības rādītājus – arī tā ir pozitīva tendence, kas ietekmē iedzīvotāju skaita stabilu pieaugumu ik gadu. Vēl pirms desmit gadiem šī vieta bija Babītes pagasts Rīgas rajonā. 2009. gadā, apvienojot Babītes un Salas pagastu, tika izveidots Babītes novads ar administratīvo centru – Piņķu ciemu Babītes pagastā.
“Interesantākais, ka bērnības zeme atmiņās parasti ir ar zaļāku zāli un spožāku sauli, bet Piņķi tagad ir daudz skaistāki,” saka Anitra Tooma.
Vides žurnālisti Anitru Toomu var uzskatīt par atkalienācēju Babītes novadā. "Piņķi ir manas bērnības zeme," saka Anitra Tooma, "tur dzīvoju no trīs līdz desmit gadu vecumam. Tad vecāki pārcēlās uz Bulduriem. Braucu uz skolu Rīgā un vienmēr skatījos ārā pa logu uz Babīti. Tāpēc man ir ļoti silta sajūta šeit." Pusi laika Anitra pavada pie dzīvesbiedra Mazirbē, pusi – strādā Rīgā, un divus gadus viņai ir savs dzīvoklītis Babītes ciemā.
– Kā jums šķiet, kas šeit ir citādāk nekā vietā, kur iepriekš dzīvojāt?
– Kādreiz dzīvoju Rīgā. Kaut Rīga ir tepat, aiz meža, atšķirība ir milzīga: sirsnīgas attiecības pastā, veikalā un bibliotēkā, kā laukos runājamies ar kaimiņiem, un ir draudzenes arī privātmājās, jo mūs vieno hobijs – rokdarbi. Babītes ciems ir sena apdzīvota vieta, un cilvēki, kas dzīvo te, pie dzelzceļa, šeit dzīvo sen. Viņiem ir daudz saudzīgāka attieksme pret savu dzīvesvietu.
Un vēl man kā jau zaļi domājošai ir svarīgi, ka ciemā ir daudz konteineru šķirotiem atkritumiem un iepretī veikalam – šķirošanas laukums. Prieks, ka daudzi šķiro, turklāt – labi šķiro.
– Kas ir mainījies Babītes novadā pa šo laiku, kamēr dzīvojāt citur?
– Interesantākais, ka bērnības zeme atmiņās parasti ir ar zaļāku zāli un spožāku sauli, bet Piņķi tagad ir daudz skaistāki! Kultūras centrs – lielisks, bibliotēka – plaša un bagātīga, bet veselības centrs "Svīre" ērti pieejams un bez garām rindām.
Es jau divus gadus nespēju vien slavēt sevi, ka iegādājos mitekli Babītes novadā. Man kā mobilai žurnālistei svarīgi, ka te ir apvedceļš, un arī tas, ka Kurzeme ir pusstundu tuvāk nekā no Rīgas centra. Un sabiedriskais transports te ir izcils – vilciens un divi autobusi!
– Kā vecie Babītes novada iedzīvotāji sadzīvo ar ienācējiem?
– Lieliski! Ja pats esi draudzīgs, tad arī kaimiņi ir lieliski. Ar saviem kaimiņiem es sadraudzējos momentā. Jau otrajā tikšanās reizē iedevu kaimiņienei atslēgas, lai aplej puķītes manā dzīvoklī, ja ilgāk esmu prom.
– Cik aktīvi iesaistāties novada norisēs un aktivitātēs?
– Pērn uzrakstīju novadam projektu par tautastērpu darināšanas un vēstures lekcijām, to atbalstīja, un atsaucība bija lieliska. Interese nezuda līdz projekta beigām, un nodarbības apmeklēja aptuveni 30 dalībnieču. Mazliet bēdīgāk, ka tikai puse bija no Babītes novada, toties viešņas redzēja, cik Piņķos smuki.
Tagad mums Babītes ciemā uzbūvēts dienas centrs un bibliotēka. Varbūt ar laiku tur varētu pulcēties arī vietējās sievietes, kam patīk rokdarbi.
Reti eju uz kultūras pasākumiem, jo brīvdienās parasti braucu uz Mazirbi, bet esmu braukusi uz filmām un pasākumiem Piņķu bibliotēkā.
– Kā vērtējat sava novada pašvaldības darbu?
– Man viss patīk. Pa logu redzu, ka apkārtne tiek regulāri sakopta; prieks, ka uz mazajiem celiņiem ziemā nekaisa sāli. Babītes ciema dienas centrs ir tik skaists un ar liftu, lai invalīdiem visur ir piekļūšana. Un atkārtošos par šķiroto atkritumu konteineru pieejamību. Nekur Latvijā neesmu redzējusi tik daudz iespēju ērti atbrīvoties ne tikai no stikla – pie autobusu pieturas ir konteineri gan stiklam, gan plastmasai, pie veikala – makulatūrai. Reti kur pašvaldības tam atvēl tik daudz vietas.
Babītes iedzīvotājas Lindas Apkalnas ģimene Babītes novadā dzīvo jau 55 gadus. Attēlā – Linda ar saviem trim bērniem.
Babītes iedzīvotājas Lindas Apkalnas ģimene Babītes novadā dzīvo 55 gadus. Linda vada floristikas pulciņu Babītes vidusskolā, viņai ir arī savs bizness – pasākumu dekorēšana un inventāra noma. Babītē Linda dzīvo kopā ar savu ģimeni – trim bērniem, mammu un brāli.
"Pēc atgriešanās no Sibīrijas uz dzīvi šeit apmetās mana vecmāmiņa un vectēvs. Pagājušajā mēnesī abi devās aizsaulē, sasnieguši 90 un 92 gadu vecumu. Mūsu mājas kādreiz skaitījās Piņķos, tagad – Priežciemā, lai gan nekādu personisku informāciju par šīm izmaiņām nesaņēmām."
– Vai uzskatāt sevi par īstenu Babītes novada iedzīvotāju?
– Vienmēr esmu jutusies kā Babītes novada iedzīvotāja. Šeit vienmēr bijušas manas mājas, pat tad, kad studiju gados esmu padzīvojusi citur. Ļoti mīlu šo vietu!
– Kas ir šā novada iedzīvotājiem raksturīgs?
– Babītes novads ir ļoti mainījies, uzplaucis, attīstījies, "apdzīvojies" ar daudz daudz vairāk iedzīvotājiem nekā manā bērnībā. Te jau ir kā mazpilsētā!
Senāk Babītes novadā bija citādi. Ģimenes draugiem bija mājlopi un sava saimniecība, lieli dārza darbi, bet tagad te ir daudz jaunu ciematu un dzīvojamo māju, vairākas starptautiskās skolas, daudz jauno sportistu un jaunas vēsmas no citām tautām un valodām. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti.
Ir interesanti cilvēki apkārt, ir saradušies arī īgni un pikti, kam daudz kas nepatīk, it kā kāds būtu spiedis nākt te dzīvot. Esmu diezgan pārliecināta, ka dārza darbi un kaut vai puķupods uz palodzes ir ļoti raksturīgs Babītes novada iedzīvotājiem.
Neesmu dzīvojusi citā novadā, taču grūti iedomāties, ka citur būtu tik draudzīgi un atsaucīgi līdzcilvēki. Dažkārt gan ilgojos, lai būtu vairāk savas telpas un brīvie plašumi kā bērnībā – laikam esmu tipiska lauku meitene un pilsētniece no manis nesanāktu. Mana māja ir skaistā vietā, tāpēc ir nācies sargāt no tiem, kas to savulaik ir iekārojuši. Vairāk nekā puse viesu mūsmājās lūkojas apkārt un nespēj nepateikt, cik skaistā vietā mēs dzīvojam.
– Kā sadzīvo vecie Babītes novada iedzīvotāji ar ienācējiem?
– Ar senākajiem iedzīvotājiem ir vieglāk un kaut kā lojālāk saprasties, bet arī jaunie mēdz būt jauki un ļoti pieņemami. Sadzīvo diezgan labi, manuprāt. Mans novērojums: ja kādam senākam iedzīvotājam draugu lokā ienāk jaunpienācējs, arī visi pārējie silti pieņem šo jauno Babītes novada iedzīvotāju vai kaimiņu.
– Cik aktīvi iesaistāties novada norisēs un aktivitātēs?
– Sekoju līdz kultūras pasākumiem, ar bērniem šo to apmeklējam, priecājamies par tām iespējām. Citādi gan pēdējos gados mazāk iesaistos. Brīvais laiks ir svarīgs, un ģimene – prioritāte.
– Kā vērtējat sava novada pašvaldības darbu?
– Ar pašvaldības darbu iet visādi. Kopumā pašvaldība ļoti rūpējas par novadu, jo tam ir ļoti labu ienākumu pamats, ir līdzekļi, ar ko rūpēties par apkārtni, sabiedriskajām telpām, izglītību u.c. Atsevišķi darbinieki ir izcili, bet ir, protams, "suņa naglas" tur arī.
Īpaši grūti gāja, kad bija jācīnās par savām iespējām te dzīvot, birokrātisko šķēršļu vai, iespējams, kāda personisko vai mantisko interešu dēļ. Tas, protams, ir subjektīvs stāsts. Ne jau visiem tā ir, bet zinu dažus, kam bijis līdzīgi kā manai ģimenei. Un stāsts nav beidzies. Bet risinājuma arī nav. Negribas daudz kritizēt pirms laika. Vai sadarbība izdosies tālāk nākotnē, par to noteikti varēšu pastāstīt vēlāk.