Turklāt Alsunga ir viens no tiem novadiem, kur cauri gadiem saglabātas unikālas un bagātas tautas tradīcijas, kas šobrīd iekļautas UNESCO Pasaules nemateriālā mantojuma sarakstā.
“Kas tā par aitu, kas nevar panest savu kažoku!” Alsungas Tūrisma informācijas centra vadītāja Inga Bredovska ar smaidu komentē savu krāšņo tautastērpu.
Īpašais stāsts par košajiem tērpiem
Iebraucot Alsungā, mūs sagaida baznīcas zvanu skaņas. Kā smaidot saka mūsu šīs dienas mājasmāte – Alsungas Tūrisma un informācijas centra vadītāja Inga Bredovska –, šādi tiekot sveikti tikai īpaši ciemiņi. Savukārt, komentējot savu krāšņo un no skata arī visai biezo tautastērpu, viņa smejas: "Kas gan tā par aitu, kas nevar panest savu kažoku!" Šo teicienu dienas laikā dzirdam itin bieži – arī no kolorītajām "Suitu sievām".
Bet par suitu košajiem tērpiem (manuprāt, tie ir vieni no košākajiem latviešu novadu tautastērpiem) Ingas stāsts ir šāds: kādreizējais Alsungas novada mantinieks Johans Ulrihs fon Šverins, esot kara dienestā pie Polijas karaļa Sigismunda III, iemīlējies skaistajā galma dāmā Barbarā Konarskā.
"Skaistules vecāki piekrita laulībām ar brašo kavalērijas eskadrona komandieri tikai tādā gadījumā, ja viņš pāries katoļu ticībā. Par spīti tēva kategoriskajiem iebildumiem un aizliegumam atgriezties Alsungā, Johans izvirzītajam noteikumam piekrita, un kāzas notika, taču jaunais pāris ilgus gadus dzīvoja Polijā un Lietuvā, un tikai pēc tēva nāves 1632. gadā Johans varēja savu Barbaru atvest uz Alsungu. Jaunais novada īpašnieks ar fanātisku dedzību tūdaļ ķērās pie visu iedzīvotāju pievēršanas katoļticībai, ieviešot katoļiem īpašus – košus un krokotus – pēc Varšavas galma parauga darinātus tērpus un apspiežot jebkuru opozīciju."
Stāstīto Inga Bredovska vēl papildina ar komentāru, ka acīmredzot Šverins vēlējies, lai viņa zemnieki atšķiras no citu novadu zemniekiem, un to nu viņš godam panācis – skatoties uz suiteņu košajiem tērpiem, acis vai žilbst! Turklāt, kā vēlāk teiks kāda no "Suitu sievām", tērpos krāsas itin nemaz nav jāsaskaņo, jo "tad tas ir garlaicīgs".
Suitos top patiešām krāšņas villaines un segas. Košās krāsas 17.gadsimtā šajā novadā ieviesis Ulrihs fon Šverins.
Prieks acīm un maciņam
Arī šajā ziņā Alsunga patīkami izceļas – te var iegriezties muižas vecajā staļļa ēkā iekārtotajā suitu amatniecības un mākslas telpā "Rija", kur acis priecē un naudu no maciņiem izvilina visādas skaistas lietas: koši lakati, siltas zeķes, dažādas interesantas rotaļlietas, zāļu tējas, mauči (suitos gan tos dēvē mazliet citādi), arī tautastērpi, kas gaida savus valkātājus. Pie maza darbiņa – krāsainu pīnīšu pīšanas – tiekam arī mēs. Un, kad glītā pīnītē savijas Alsungas novadam raksturīgās trakās krāsas – oranža, zilganzaļa, rozā un tumši zaļa –, atliek vien secināt, ka pīšana ir visai meditatīvs un aizraujošs process, kura iznākums priecē darītāju.
Inga Bredovska stāsta, ka visas "Rijā" redzamās lietas darinājuši vietējie meistari, un arī šā iemesla dēļ novadā bezdarba līmenis esot zemāks nekā citur Latvijā. "Protams, arī Alsungā iedzīvotāju kļūst mazāk – kurš pārcēlies uz Rīgu, kurš uz ārzemēm, taču ir cilvēki, kas šeit atgriežas, un lielākajai daļai darbs ir, tāpēc nevaram sūdzēties," viņa rezumē.
Par alsundziešu čaklumu mazliet vēlāk pārliecināmies arī Maretas Petrovičas vadītajā radošās aušanas darbnīcā "Pūralāde" – šeit top suitu darinātie košie audumi, kas pēc tam pārtop gan segās un seģenēs, gan tautastērpos, bet ne tikai. Mareta piebilst, ka krāšņos audumus vai suitu tērpa detaļas var veiksmīgi izmantot arī ikdienas apģērbā, un to pierāda viņa pati, jo ir tērpusies kleitā, kas tapusi no suitu "trakās drānas", bet tumšzilo žaketi rotā neliela suitu sakta.
Laika gaitā 1372. gadā celtā Alsungas pils piederējusi vairākiem īpašniekiem, arī Kurzemes hercogam Ernstam Johanam Bīronam.
Trīs aizmūrētas alas ar dārgumiem un Šverina gals
Ciemojoties Alsungā, noteikti ir vērts iegriezties 1372. gadā celtajā Livonijas ordeņa pilī, kas arī var lepoties ar gana interesantu vēsturi. No senās pils līdz mūsu dienām saglabājusies un ir apskatāma daļa no austrumu korpusa pagrabiem, dienvidu korpuss, kā arī divi nocietinājumu torņi.
"Mums ir viena no retajām viduslaiku pilīm Latvijā un visā Eiropā, kas daļēji saglabājusies līdz mūsdienām savā vēsturiskajā veidolā," ar lepnumu saka Inga kafijas pauzē pils apaļajā tornī. Šīs telpas īpatnība ir neparastā akustika, ko vislabāk var izbaudīt, stāvot tieši zem kroņluktura, – runājot šķiet, ka balss skan no visām pusēm.
Tiesa, no pils bijušās godības maz kas palicis pāri, jo laika gaitā, mainoties pils īpašniekiem – tā piederējusi gan Šveriniem, gan Kurzemes hercogam Bīronam –, viss pils iekārtojums ir izputināts. "Tagad tepat pāris vitrīnās var aplūkot fragmentus no krāšņu podiņiem un tikai iztēloties, kā šeit izskatījās. Un, par lielu brīnumu, daži priekšmeti tomēr ir atgriezušies mājās," saka Inga.
Starp citu, pateicoties tieši viņai un citām muzeja dāmām, vairākās telpās apskatāma neliela ekspozīcija par pils vēsturi, šneiderienes istaba, ķēķis un dažviet pat pēdas no vecā sienu krāsojuma. Turklāt Inga, šķiet, ir ļoti naska uz dažādu teiku stāstīšanu. Nu, piemēram, par trim aizmūrētajām ejām zem pils, kur esot noslēptas visādas bagātības. "Ja jums līdzi ir lāpstas, varam iet meklēt zviedru zeltu," viņa smejas un atklāj, ka viena eja no pils vedot līdz baznīcai, otra – līdz vecajiem kapiem, trešā – zem netālā Dižgabalkalna.
Viņa zina arī teiku, kas laikam tomēr esot patiess vēsturisks notikums, par to, kādu galu ņēmis iepriekš minētais Šverins, pēc kura laulībām Alsungā sākušies ticības kari – luterāņu celtā baznīca atdota katoļiem, un šīs pārmaiņas nav spējis apturēt neviens. "Arī tas ne, ka viņa māsa izlēca pa pils logu un kāda sieviete viņu publiski nolādēja," piebilst Inga. Šis stāsts beidzies ar to, ka 1637. gada maijā apkārtējo muižu īpašnieki Johanu izvilinājuši uz netālo Reģu pili, kur viņam mielastā iedota inde. Johans miris pa ceļam uz Alsungu, turklāt apkārtējo māju saimnieki tikuši brīdināti ieslēgties un neatvērt mājas durvis pat tad, ja kāds klauvētu un lūgtu pēc palīdzības...
Ak jā, pašlaik pilī rit rekonstrukcijas darbi, jo padomju laikos daži asprāši kādā telpā likuši izzāģēt daļu siju, lai varētu ierīkot šautuvi. "Tagad jādomā, ko darīt, lai visa konstrukcija neuzkristu kādam uz galvas," rezumē Inga, solot – pēc pāris gadiem visam vajadzētu būt kārtībā.
Publiski pieejamajā pils daļā aplūkojama ekspozīcija, kas sniedz aptuvenu priekšstatu, kā dzīvojuši kungi, kā – vienkāršie ļaudis.
No Dižgabalkalna – līdz baznīcai
Uzkāpjam netālajā Dižgabalkalnā, no kura paveras skaists skats uz Alsungas ezeru (taisnības labad jāsaka, ka tas ir dzirnavu dīķis). Inga zina stāstīt, ka kalns savu nosaukumu ieguvis 1659. gadā, kad Kurzemes ģenerālis Bergs šeit izvietojis lielgabalus, lai apšaudītu pilī nocietinājušos zviedru spēkus. "Suitu dūdinieku" spēles pavadīti, no senā pilskalna dodamies uz Alsungas Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīcu, kur kādu brīdi stāstnieka lomā iejūtas mācītājs Gatis Mārtiņš Bezdelīga.
Lai gan šajā novadā ienācējs, viņš ātri esot iejuties un pieņēmis suitu tradīcijas – piemēram, Miķeļdienas svinēšanu, kas ilgstot trīs dienas, kad mijas svētā mise, mielasti un svinības. "Bet, ja gribat atrast kādu pazudušu lietu, iesaku aprunāties ar Svēto Antonu. Rau, kur apskatāma viņa skulptūra, un es varētu izstāstīt ne vienu vien piemēru, kā vēršanās pie viņa palīdzējusi."
Arī mācītājs savā stāstā piemin ticības karus, kad 1625. gadā celtā luterāņu baznīca pēc Šverina laulībām ar Barbaru atdota katoļiem un pārbūvēta, jomam piešķirot pašreizējo krusta formu. "Baznīcas lepnums ir arī 19. gadsimtā būvētās ērģeles un holandiešu kokgriezēja Johana Mertensa darbi," teic mācītājs, savukārt par Šverinu aizmūrētajām kapenēm zem baznīcas viņš piebilst, ka pirms kāda laika veikts neliels urbums, lai pārliecinātos, kādā stāvoklī ir apbedījums. "Ar kameras palīdzību redzējām, ka viss kārtībā, tādēļ netraucējām aizgājēju mieru," viņš smaida.
Dižgabalkalnā ik pa brīdim viesus sveic “Suitu dūdinieki”, un šī mūzika šai vietai ļoti piestāv.
Katram savu tautastērpu!
Šis ir viens no Latvijas simtgades saukļiem, tālab Alsungas muzejā, kur ar pamatīgu apdziedāšanos mūs sagaida "Suitu sievas", tiekam ne tikai pie izcili garšīgās suitu maizes (par to paldies Rutai Sokolovskai!), bet visdrosmīgākā dāma no mūsu žurnālistu pulka ļaujas pierunāties uzvilkt suitu tērpu. Tas ir vesels process, turklāt suitenes to vēl visai kolorīti komentē, pieminot saktas lielumu un cūksudrabu, tādējādi klātesošajiem sagādājot ne vienu vien jautru brīdi.
Taču iznākums ir tik skaists un mūsu kolēģei krāšņais sievas tērps tik labi piestāv, ka uz brīdi nožēloju, kāpēc es neesmu piekritusi šim piedāvājumam.
Taču, tā kā suitu tērpa uzlaikošanu piedāvā gan iepriekšminētā "Rija", gan muzejs, kam tas ir viens no programmas piedāvājumiem, ceru, ka to izdarīšu nākamreiz, kad viesošos šajā pusē. Bet doma, ka beidzot vajadzētu tikt pie sava tautastērpa, mani nepamet vēl ilgi, lai gan zinu, ka tas nebūs lēts prieks...
Vēl muzejā apskatāma krāšņa priesteru tērpu kolekcija, kas tapusi sadarbībā ar iepriekšējo un pašreizējo mācītāju (Inga pačukst, ka Gatis Mārtiņš Bezdelīga arī pats nodarbojoties ar gleznošanu!), austuve, kur uz daudzajām stellēm top krāsainas seģenes un segas, turklāt etniskā kultūras centra "Suiti" vadītāja Dace Martinova atklāj, ka tautastērpa elementus lieliski var izmantot arī ikdienā – piemēram, pašujot kleitu no "trakās drānas" un žaketei piespraužot nelielu suitu saktiņu.
Katalogā “Suit’ drān’s” var gūt priekšstatu ne tikai par to, cik bagāts un krāšņs ir suitu pūrs, bet uzzināt padomus, kā darināms autentisks tautastērps.
...vētru un dzintara krastā
Mūsu beidzamais ceļamērķis šajā braucienā ir Jūrkalnē meklējamais Vētru muzejs, kas iekārtots Tautas nama otrajā stāvā. Šeit nelielā telpā, kas apgaismojuma dēļ tiešām mazliet atgādina nogrimušu burinieku, aplūkojama bagātīga ekspozīcija – visdažādākie priekšmeti, ko vai nu pēc vētrām atdevusi jūra, vai sagādājis pazīstamais vēsturnieks un zemūdens arheologs Voldemārs Rains (atgādināsim, ka līdz 2012. gadam viņa un viņa kundzes sarūpētā izstāde "Kuģi dzelmē" bija apskatāma Jūrmalas muzejā). Trauku lauskas, naglas, akmeņi, jūras nogludināti ķieģeļi, kuģu detaļas, nirēju ekipējums un, protams, informācija par atradumiem.
"Nu, piemēram, ekspozīcijā ir priekšmeti no tvaikoņa "Saratova", uz kura kādu laiku Ulmaņa valdība bija spiesta eksistēt, lai nodrošinātu mūsu valsts pastāvēšanu. Jebkurš no šeit izstādītajiem eksponātiem varbūt arī pašus tūristus varētu rosināt uz tādu rūpīgāku skatīšanos, kad viņi kaut kur dodas gar jūru. Vētra ir tā, kura liek jūrai kaut ko izskalot, kāds entuziasts to atrod, novērtē, un beigās šis priekšmets nonāk muzejā," rezumē ekspozīcijas gide Inita Plēsuma, palepojoties, ka tas viss būs apskatāms vēl vismaz piecus gadus.