Skrējiena maršruts tika pieveikts triju dienu laikā pa identisko "Baltijas ceļu", kāds, sadodoties rokās, tika izveidots pirms 23 gadiem Latvijas teritorijā – no Bauskas caur Iecavu līdz Rīgai, caur Pierīgas novadiem līdz Salacgrīvai un tālāk uz Igauniju. Sekas – noberztas kājas, samilzuši acu maisiņi un nogurums muskuļos. Taču tas viss atsver gandarījuma sajūtu, kad pēc piedzīvotā mājās vari iedzert kafiju un atminēties piedzīvoto, lai cik grūti arī klājies. Un mēģinot iedomāties to, ko neesi piedzīvojis - kā mūsu tēvi, vecvecāki, vecākie brāļi un māsas 1989. gadā roku rokā ar dziesmu vārdiem, domu spēku un absolūtu nevardarbību nebaidījās pasaulei atgādināt par sevi – to, kas tā brīža pastāvošajai iekārtai likās absolūti nepieļaujami.
"Mums klājas ļoti slikti, valstsvīri vairs nesaprot prioritātes, cilvēki brauc prom," bija vieni no pirmajiem vārdiem, ko sacīja Lietuvas Amatieru skrējēju asociācijas prezidents Roma Bernāts (Romas Bernatas) – bijušais sporta meistars vieglatlētikā un kaimiņvalstī atpazīstams dzejnieks. Tieši pēc viņa iniciatīvas kopš 1991. gada notiek sportiskie piemiņas skrējieni baltiešu divus gadus agrāk rīkotajai grandiozajai akcijai. Kaut gan lietuvieši katru gada skrējienā ir divreiz kuplākā skaitā nekā latvieši (igauņi piedalījušies tikai pāris reizes), pēc viedā vīra vārdiem noprotams, ka arī viņu patriotu rindas pamazām rūk, jo jaunie klāt nāk ļoti maz, un tie neizprot akcijas būtību.
Tas raisa pārdomas – vai mēs patlaban būtu spējīgi rīkoties tāpat, kā pirms teju ceturtdaļgadsimta uzdrošinājās mūsu tautieši un radniecīgi tuvākie kaimiņi, ieskaitot tos, kuri jau bija drošsirdīgās akcijas dalībnieku vidū. Protams, divi nesalīdzināmi laikmeti un problēmas. Bet vai, iegūstot pašu svarīgāko – brīvību, esam to pietiekami novērtējuši?
Šogad bija iespēja un gods piedalīties 600 garajā stafetes skrējienā no Viļņas līdz Tallinai, pieminot 1989. gada augustā aptuveni divu miljonu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju veidoto dzīvo ķēdi - "Baltijas ceļu".