Titurga ir 80. gados kompleksi veidots ciemats; daļa Baložu iedzīvotāju sauc sevi par titurdzniekiem. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, Baložus un Titurgu kā savu dzīvesvietu šā gada sākumā deklarējuši un norādījuši vairāk nekā sešarpus tūkstoši iedzīvotāju. Šis skaits katru gadu palielinās: 2008. gadā Baložos un Titurgā bija deklarētas 5068 personas, bet desmit gadu laikā iedzīvotāju skaits ir audzis par vairāk nekā 1460 personām.
Krista ir medmāsa un strādā Rīgā, bet viņas mājas jau devīto gadu ir Baložos. Iepriekš kādu laiciņu šeit dzīvojuši trijatā – Krista kopā ar dzīvesbiedru un sunīti. Nesen ģimene sagaidījusi arī savu pirmdzimto – dēliņu.
– Kas Baložos ir labāk vai citādāk nekā vietā, kur dzīvojāt iepriekš?
– Ar pašreizējo dzīvesvietu mani toreiz iepazīstināja puisis, tagadējais vīrs Otto, stādot to priekšā kā Titurgu. Šo nosaukumu nekad nebiju dzirdējusi, jo pati dzīvoju ārpus Rīgas, tikai Daugavas otrā krastā. Gadiem ejot, esmu novērojusi atšķirības paaudzēs lietotajos nosaukumos: cilvēki, kas ir vecāki par mums, šo vietu sauc par Baložiem, bet jaunieši – par Titurgu. Apzīmējums atrodams "Latvijas Pasta" nodaļas nosaukumā, varbūt tā ir sakne. Stils un ieradums, iespējams, deva potenciālu Titurgai izdzīvot.
Dienā, kad atbraucu uz šo Pierīgas stūrīti pirmo reizi, mani pārņēma tāda kā burvības sajūta, sākot jau ar sabiedriskā transporta pieturu, kur man bija jāizkāpj. Visapkārt zaļš – Baložu mežs, bērzu birzes... Tālāk mājas – tādas neredzētas daudzdzīvokļu celtnes, domes ēka, strūklakas, kas toreiz bija lielu, kuplu koku ieskautas. Ar laiku sāku te viesoties biežāk, iepazīt dzīvi un apkārtni gan dienā, gan nakts stundās. Mani pārsteidza miers un klusums tik tuvu Rīgas robežai.
– Vai uzskatāt sevi par īstenu baložnieci?
– Saukt sevi par titurdzniekiem atļaujamies gan mēs, gan mūsu vienaudži un draugi, kas dzīvo līdzās. Līdz pakāpei "īstens" ir kādi pārdesmit gadi. Bet "baložnieks" izklausās gramatiski pareizi.
– Vai, jūsuprāt, ir kaut kas tieši šā novada iedzīvotājiem raksturīgs?
– Novada robeža sanāk diezgan lielas platības apņemta, tāpēc par visu Ķekavas novadu grūti spriest. Ķekavas iedzīvotāji atšķiras no mums, ņemot vērā to, cik maz kilometru mūs šķir. Pat starp Baložiem un Titurgu, kur starpā vien nieka divi kilometri, ir savas īpatnības. Var novērot, cik ļoti var atšķirties kultūra, iedzīvotāju paradumi, biežāk lietotā valoda, arhitektūra un infrastruktūra.
Iedzīvotāju skaits Titurgā pēdējos gados ir strauji pieaudzis, cilvēki te vēlas dzīvot. Tas ir tāds kā pozitīvisma rādītājs. Un cilvēks, kurš te dzīvo, kļūst priecīgāks. Visi kā viens priecājas par lokāciju. Par pieklājīgiem un lojāliem kaimiņiem. Par vietas autentiskumu un dabiskumu.
– Kā vecie Baložu iedzīvotāji sadzīvo ar ienācējiem?
– Zināmas pārbaudes ir jāiztur. Ja "vecais" iedzīvotājs redz, ka "jaunais" tiek galā ar likteņa iedalītajiem "pārbaudījumiem" (piemēram, automašīnas novietošana pie mājas, kārtīga atkritumu iznešana, netrokšņošana), tad "jaunais" ir uzņemts. Tas tā – mazliet pa jokam. Bet sadzīvot ar kaimiņiem vai vienkārši uzsmaidīt garāmgājējam nav nemaz tik grūti, lai vai kurā novadā dzīve iedalījusi stūrīti.
– Cik aktīvi iesaistāties norisēs un aktivitātēs novadā?
– Mani priecē tas, ka novadā tiek rīkoti dažādi sporta un kultūras pasākumi. Jauniešiem un bērniem ir pieejami veidi, kā pavadīt brīvo laiku, kas sniedz prieku gan vecākiem, gan pašiem. Novada publiskajā dzīvē maz iesaistos.
– Kā vērtējat sava novada pašvaldības darbu?
– Pašvaldības darbs mani pilnībā neapmierina. Laikam tas kamols par nesakārtoto ceļu un pagalmu infrastruktūru man sakrājies. Mēs, iedzīvotāji, visi kā viens vēlamies, lai pašvaldības spēki mobilizētos uz ietvju atjaunošanu un jaunveidošanu. Ja pašvaldība pielietotu tādu komunikācijas veidu ar iedzīvotājiem kā iedzīvotāji cits ar citu, mēs par visiem 100% būtu labākā vieta Pierīgā, kur dzīvot. Es ļoti ceru, ka tas ir mūsu spēkos!
“Pašvaldības spogulis ir ceļi un vide. Vide Baložos ir ļoti sakārtota un draudzīga iedzīvotājiem, bet par ceļu sakārtošanu gan ir piemirsts,” saka Agnese.
Baložu iedzīvotāja Agnese Spūle atceras, ka 80. gadu beigās Baloži bijuši citādāki nekā šodien. Tolaik viņa kā bērns pazinusi teju katru otro pretimnācēju. Taču laiks iet, pilsēta attīstās; nāk jauni iedzīvotāji, kāds aizbrauc. Viss plūst un mainās. Arī Baloži.
– Vai uzskatāt sevi par īstenu baložnieci?
– Pilnīgi noteikti, jo vairāk nekā 30 gadi, kas pavadīti Baložos, ir neatņemams un neiztrūkstošs manas dzīves posms, lai arī pēdējos gados vairāk dzīvoju pa Rīgu.
– Vai, jūsuprāt, ir kaut kas tieši šā novada iedzīvotājiem raksturīgs?
– Lai gan Baloži ir ļoti tuvu Rīgai un tādējādi varētu šķist, ka arī šeit valda lielpilsētas nemiers un duna, tā nav! Man ir prieks, ka, iegriežoties Baložos, kas ir tikai dažu kilometru attālumā no galvaspilsētas, šeit atrodams miers – gan dvēselei, gan šeit dzīvojošajos cilvēkos. Manuprāt, baložniekiem raksturīgs ir iekšējais miers, draudzība un arī lepnums par šo vietu! Tas ir ļoti patīkami.
– Kā vecie Baložu iedzīvotāji sadzīvo ar ienācējiem?
– Ja kādreiz es pazinu katru otro baložnieku, tagad jūtos nedaudz kā lielpilsētā, aizvien retāk redzu pazīstamas sejas. Ir daudz jaunu iedzīvotāju, ar kuriem, manuprāt, mēs sadzīvojam ļoti labi.
Kādreiz bērnībā augām savā vaļā, pārzinājām visus pagalmus un pakšus, bet tagad gan jaunos, gan vecos vieno jaunā paaudze – bērni.
– Cik aktīvi iesaistāties norisēs un aktivitātēs novadā?
– Tā kā visa pasaule strauji progresē, laika kļūst arvien mazāk, un ikdienas darbu dunā, jāsaka godīgi, nav iespējams paspēt visu, ko vēlētos. Diemžēl līdz šim neesmu atradusi mani interesējošās aktivitātes tieši Baložos, tāpēc man par to ir grūti spriest.
– Kā vērtējat sava novada pašvaldības darbu?
– Šajā rutīnas pilnajā laikmetā, "kad kosmosa kuģi vago Visumu", globalizācijas ietekmē mūsu mazais ciemats ir pārvērties par metropoles priekšpilsētu ar visiem no tā izrietošajiem plusiem un mīnusiem.
Pašvaldības spogulis ir ceļi un apkārtējā vide. Tāpēc jāteic, ka, ja vide šeit ir ļoti sakārtota un iedzīvotājiem draudzīga, tad par ceļu sakārtošanu gan ir piemirsts.