Šeit nodzīvojis visu mūžu, viņš itin labi zina sava novada vēsturi, ko labprāt pastāsta arī ciemiņiem.
Savi Pabaži un kultūras nams ar Balto dāmu
Nelielo ekskursiju sākam ar braucienu uz Pabažu pagastu, turklāt tie nav Pabaži, kas meklējami pie Saulkrastiem (vēsturiski un ģeogrāfiski tas ir gana sarežģīti, bet vietu ar vienādiem nosaukumiem Latvijā netrūkst). Pa ceļam kādā pļavā pamanām ganāmies pirmās atlidojušās dzērves, taču pelēkās skaistules ir tik tramīgas, ka nofotografēt tās neizdodas. Guntis Liepiņš stāsta, ka šī esot gājputnu iecienīta pļava – putni te bariem pulcējoties gan pavasaros, gan rudeņos, un tie dabas draugi, kas to zina, mēdzot braukt uz šejieni vērot putnus.
Uzzinu arī, ka novads nemaz nejūtas apdalīts tādēļ, ka uz šejieni brauc mazāk tūristu nekā uz apkārtējiem novadiem, lai gan viens otrs interesants apskates objekts te tomēr ir atrodams. Par tādu uzskatāms arī Pabažu Kultūras nams, kas atrodas tieši ezera krastā. Ar baltajām smiltīm nobērtā pludmale, kurai blakus iekārtota neliela estrādīte un rotaļu laukums, vasarās esot tik iecienīta atpūtas vieta, ka uz to cilvēki braucot pat no netālajiem Saulkrastiem.
Tiesa, ezeru joprojām sedz pabiezs ledus vāks, tādēļ dodamies uz Pabažu Kultūras namu, kas iekārtots bijušajā muižas stallī. Kamēr apskatām atjaunoto un skaisto zāli, uzzinu interesantu leģendu par blakus esošo ezeru, kur sensenos laikos noslīcinājusies sieviete.
"Kopš tā laika pabažnieki daudz reižu redzējuši blāvu, caurspīdīgu tēlu dodamies no vecās ēkas uz ezeru slīcināties. Spoks iesaukts par Balto dāmu, taču šodien to dēvē arī par Kultūras nama spoku, jo nereti pasākumu laikā dzirdama tā rosīšanās," pastāsta Pabažu Kultūras nama vadītāja Rita Celma.
Sējas novada Pabaži var lepoties ar savu ezeru un kultūras namu, kurā esot iemitinājusies Baltā dāma.
Savukārt Guntis Liepiņš par kultūras dzīvi novadā teica, ka, ja, piemēram, Pabažu estrādē uzstājas slavenie trīs Latvijas tenori (viens no viņiem – Miervaldis Jenčs – uzskatāms par "savējo", jo šeit iegādājies īpašumu), cilvēkus varot savākt bez problēmām. "Rīgas tuvums cilvēkus ir izlutinājis, jo allaž uz turieni var aizbraukt noklausīties kādu labu koncertu vai noskatīties teātra izrādi. Tāpēc mums uz Pabažiem jāaicina mākslinieki ar vārdu. Un pat nesen, kad šeit rādīja filmu "Nameja gredzens", to noskatīties atnāca tikai pārdesmit cilvēku."
Atceļā uz Loju viņš atgādina, ka vēl viena slavena novadniece ir izcilā dzejniece Austra Skujiņa, kuras dzimtās "Čiekuru" mājas pēc novadu reformas nu atrodas tieši Sējas novadā.
Novada lepnums – vecākais ozols Latvijā
Protams, nevar ciemoties Sējas novadā un neapskatīt tā lielāko lepnumu – 500 gadu veco ozolu Sējas muižas parkā (ozols jau vairākus gadus iemūžināts arī novada ģerbonī). Kā stāsta Guntis Liepiņš, šo izcilo dižkoku savā nesen iznākušajā grāmatā "Koki mājas nepamet" aprakstījis dabas un vides pētnieks Guntis Eniņš.
"Izveidojot urbumu, viņš sīki un smalki izpētīja nolūzušu zaru un secināja, ka ozols ir aptuveni 500 gadu vecs, tādējādi kļūstot par vecāko ozolu Latvijā un ceturto vecāko Baltijā," ar lepnumu balsī stāsta G. Liepiņš, kamēr pa sakopto parka taciņu aizstaigājam līdz iespaidīgajam dižkokam, kura pakājē jau vairākus gadus guļ nolūzis milzīgs zars. Ozols apjozts ar nelielu virvju sētiņu – cerībā, ka tas pārāk aktīvus apmeklētājus atturēs no tuvošanās kokam.
"Kad reiz šeit pamanīju ģimeni ar diviem maziem bērniem, kuri kāpelēja pa nolūzušo zaru, teicu, lai viņi apdomā, ko dara, jo nekad nevar zināt, kad tik senam kokam lūzīs nākamais zars," saka G. Liepiņš, piebilstot, ka pašlaik tiek domāts, kā atbalstīt vienu no 26 metrus augstā koka atlikušajiem zariem. Viņš esot konsultējies ar Gunti Eniņu, un šim nolūkam novads līdzekļus meklēšot pats, jo valsts šo projektu neatbalstot. Zem nelielajā uzkalniņā augošā dižkoka zariem mūsu senči pirms kaujām esot pielūguši Dievu, un leģenda vēsta, ka it kā reiz šeit garāmbraucot atpūties Krievijas cars Pēteris I.
Parks un ozols ir iecienīta vieta, kur novada ļaudis pulcējas uz saulgriežu ielīgošanu: "Vispirms tiekamies nelielajā estrādītē uz dziesmām un rotaļām, tad nākam pie mūsu dižozola."
Starp citu, tiekot domāts par dižkoka statusa piešķiršanu vēl vairākiem parka kokiem. Patiesību sakot, baronu valdīšanas laikā ierīkoto parku var dēvēt gandrīz par dendrāriju, jo, kā liecina pieejamā informācija, tajā aug 28 sugu svešzemju koki un krūmi, piemēram, Tatārijas kļava, kokveida karagāna, vārpainā korinte, Zībolda riekstkoks, parastais ligustrs, Vācijas vīteņsausserdis, irbeņlapu fizokarps un vēl citi. Protams, to novērtēt varēs vien tad, kad kokiem būs saplaukušas lapas, pašlaik visi koki izskatās gandrīz vienādi.
Jaunākie pētījumi liecina, ka 500 gadu senais Sējas ozols ir vecākais ozols Latvijā, tādēļ jau drīzumā tiks nomainīta informatīvā plāksne, uz kuras būs norādīti jaunākie dati par šo iespaidīgo dižkoku.
"Rūķīšu" spožums neizbāl
Uz brīdi vēl piestājam pie kādreizējā aktieru un mākslinieku atpūtas un jaunrades centra "Rūķīši". 1966. gadā celtais nams esot tapis pēc leģendārā režisora Eduarda Smiļģa ierosinājuma. Tiesa, ar augstu sētu apjoztais nams ir slēgts, turklāt jau gadus piecpadsmit šeit darbojas viesu nams, taču, kā stāsta Guntis Liepiņš, nama interjers esot saglabāts gluži tāds pats kā laikā, kad šeit atpūtās Lilita Bērziņa, Velta Līne, Eduards Smiļģis, arī dramaturgs Pauls Putniņš, kurš šeit sarakstījis ne vienu vien lugu.
Vēl gluži nesen – janvāra beigās – "Rūķīšos" norisinājies mūsu valsts simtgades festivāla "Latvijas goda aplis" pasākums "Atkal, atkal ir debesis pušu", pulcējot gan tos, kuri savulaik šeit atpūtušies, gan novada iedzīvotājus un citus interesentus. Pasākuma dalībnieki pēc tam esot atzinuši, ka savulaik šeit iedvesmu guva un tapa daudzi nozīmīgi dramaturģijas darbi, kā arī satikās latviešu teātra zvaigznes un radošās personības, tāpēc "Rūķīšos" aizvien esot jūtams latviešu teātra gars.
Skola gaida simtgadi
Sējas novada Kultūras nams, kurš atrodas Lojā, pašlaik tiek restaurēts, tāpēc tā apskati atstājam nākamajai reizei un dodamies tālāk – uz 1922. gadā celto Sējas novada pamatskolu. Netālu no skolas apskatāma 1881. gadā celtā un pirms vairākiem gadiem pārbūvētā kūts, kuras arhitektūrā mūsdienīgais apvienots ar vēsturisko, un nu te ierīkotas darbmācības telpas. Pirmajā stāvā ir kokapstrādes darbnīca puišiem, bet otrā stāva kabinetā meitenes mācās adīt zeķes.
Kā smej sastaptā skolotāja – ja dzija un adatas ir pietiekami resnas, tad problēmu neesot. "Ja būtu tāda vajadzība, mēs meitenēm iemācītu arī vērpt ar ratiņu," viņa saka, atbildot uz manu jautājumu par vērpjamo ratiņu uz skapja gaitenī. Te ir arī moderni iekārtota mācību virtuve, kur uz palodzes kastītēs jau sadīguši lociņi un smaržo pēc nesen ceptām pankūkām. Tās labprāt cepot gan meitenes, gan zēni, un tad uz priekštelpā novietotajiem galdiem rīkojot kopīgus mielastus.
Sējas pamatskolas darbmācības klasē apskatāmi zēnu gatavotie darbiņi – teju vai vesela krāsaina izstāde!
Īstu prieku acīm sagādā staltā Sējas skolas ēka, kuras celtniecība sākta 1914. gadā par iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Tiesa, no vēsturiskā skolas interjera maz kas palicis pāri, taču nelielajā skolas muzejā varot detalizēti iepazīties ar šīs skolas un arī novada vēsturi.
Papusdienojam skolas ēdnīcā (īpašs kompliments skolas pavārēm par auzu pārslu krēmu!) un apskatām skolas sporta kompleksu, kas celts 2005. gadā. Iespaidīgo un mūsdienīgo sporta zāli un virs tās uzcelto dienesta viesnīcu itin bieži mēdzot izmantot sportisti, tostarp arī no netālās Murjāņu Sporta ģimnāzijas, kas šeit rīko gan nometnes, gan sacensības. Un, gluži tāpat kā skolas pirmsākumos, kad te mācījās apmēram 100 bērnu, tikpat daudz mācoties arī tagad, tāpēc, kā teic Guntis Liepiņš, jautājums par skolas slēgšanu pat netiekot apspriests.
Murjāņu senkapi un topošais "Rail Baltica"
Pamazām dodoties atceļā, izmetam līkumu caur mežu pa visnotaļ labi uzturētu zemesceļu. Un te nu ir pirmais ļoti nepatīkamais (vismaz acīm) pārsteigums – viena kailcirte aiz otras... Izrādās, tās ir "Latvijas valsts mežu" aktivitātes, un, kā teic Guntis Liepiņš, neesot skaidrs, kādēļ tik tuvu pie Gaujas senkrasta bijis jāizcērt mežs.
"Protams, pēc pāris gadiem te tiks būvēts "Rail Baltica" atzars un kravas vilcienu stacija, jo šeit netālu atrodas NATO garnizons, un šī celtniecība novadam ļaus attīstīt darbavietas. Taču par izcirstajiem mežiem, kas bija iecienītas vietējo iedzīvotāju atpūtas, sēņošanas un ogošanas vietas, man ļoti sāp sirds," viņš neslēpj.
Braucot tālāk, redzams, ka mežu apsaimniekotāji rosījušies arī Gaujas senlejas mežos, kur, kā liecina 19. gadsimta beigās veiktie arheoloģiskie izrakumi, ir ļoti daudz seno kapu uzkalniņu. Nezinātāja acij, iespējams, tie nav pamanāmi, bet mans gids rāda gredzenveida uzkalniņus ar dobumu vidū citu aiz cita. "Īpaši tie nav jāmeklē, bet man jau liekas, ka ar traktoru te gluži pa virsu nevajadzētu," viņš spriež.
Sējas muižas bijusī godība
18. gadsimtā celtā Sējas muiža nu ir gandrīz pilnībā sagruvusi, tomēr, ja atrastos uzņēmīgs cilvēks un pietiekami daudz līdzekļu, to vēl varētu atjaunot.
Diemžēl cita aina paveras, kad aizstaigājam līdz netālajai Sējas muižas ēkai – no bijušās greznības nu palikušas vien drupas. Tiesa, kā saka Guntis Liepiņš, ja atrastos kāds uzņēmīgs cilvēks un pietiekami daudz līdzekļu, šo 18.–19. gadsimtu mijā celto ēku, kas līdz pat 1920. gada agrārreformai piederējusi baronu fon Duntenu dzimtai, būtu iespējams atjaunot.
Pils jeb muižas ēka celta 1766. gadā it kā bijušajā pilskalnā (tā stāsta vietējie), un tajā savulaik bijušas 22 istabas: Lielā zāle, Zilā zāle, Rozā zāle, saimnieces istaba, sulaiņu istaba, zābaku istaba, kurā gatavoti apavi, ēdamzāle, kuru griestu rotājumā uz zila fona bijušas attēlotas bezdelīgas lidojumā, un vēl daudzas citas telpas.
Protams, bijušo greznību droši vien vairs neatgriezt, taču esot žēl skatīties, ka tik skaista ēka aizlaista postā dažādo īpašnieku nesaskaņu dēļ. Guntis Liepiņš stāsta, ka padomju gados, kad viņš pats strādājis par zootehniķi, pils ēkā atradies kolhoza "Komunārs" kantoris un klubs.
"Ja tolaik, kad ēkai sāka tecēt jumts, kolhoza priekšniecība būtu to nomainījusi, ēka neaizietu postā. Taču nekas netika darīts, bet 90. gadu sākumā, kad neatkarīgajā Latvijā uzradās dažādas pieminekļu aizsardzības biedrības, viena no tām teicās atjaunot ēku. Protams, tie palika tikai vārdi, un tā nu ēka turpināja iet postā. Pagaidām esam nokārtojuši to, ka muižas ēka atrodas uz novadam piederošās zemes, tāpēc ceram, ka reiz atrisināsies arī pašas ēkas atjaunošanas jautājums."
Taču nav tā, ka muižas kompleksā būtu drupas vien – bijušajai saimniecības ēkai jumtu novads atjaunojis par saviem līdzekļiem, un nu te ierīkota bibliotēka, savukārt 1902. gadā celtais neogotikas stila sarkano ķieģeļu ūdenstornis darbojas joprojām, apgādājot cilvēkus ar ūdeni no dziļurbuma. Ja ļoti gribot, ūdenstornī, kura jumtu vainago stārķu ligzda, varot arī uzkāpt, bet necik tālu no tā redzēt nevarot.