Ziedoņa muzejs gaida pavasari
Raganā mani sagaida šā ceļojuma gides – laikraksta "Krimuldas Novada Vēstis" redaktore Ināra Miškina un Krimuldas novada domes Klientu apkalpošanas centra vadītāja Madara Liepiņa. Kamēr dodamies uz pirmo galamērķi – Imanta Ziedoņa muzeja vasaras rezidenci "Dzirnakmeņi" Murjāņos –, atminos viņa dzejoli par šosejas vītoliem un to, kā viņš restorānā "Sēnīte" lēnītēm iegriežas izdzert kausu alus. Restorāns diemžēl joprojām ir pamests novārtā (vismaz ārēji nekas neliecina par kādiem atjaunošanas darbiem), taču vecie, skaistie vītoli šosejas malās apskatāmi joprojām.
Dzejnieka Imanta Ziedoņa muzeja vasaras filiāle “Dzirnakmeņi” ciemos gaidīs pavasarī.
Pēc aptuveni desmit minūšu brauciena pa pamatīgi atkusušo ceļu esam nokļuvušas pie muzeja, kas slēpjas meža ielokā. Kopš dzejnieka aiziešanas mūžībā ir pagājuši pieci gadi, taču muzejs, kuru tagad apsaimnieko Ziedoņa fonds "Viegli", darbojas aizvien, vasarās piedāvājot interesentiem gan brīvdabas kino un mūzikas vakarus, gan citas aktivitātes – piemēram, pārgājienus kopā ar fondu "1836".
Tiesa, kamēr caur kūstošā sniega peļķēm laipojam uz pagalmu, top skaidrs – muzejs vēl ir ziemas miegā. Taču neviens netraucē apskatīt nedz dzejnieka paša rakto aku, nedz māju, par kuru tās celšanas laikā teica, ka "nekas tāds taču nav iespējams". Tepat pagalmā joprojām ir dzejnieka savāktie dzirnakmeņi, uz kuriem var apsēsties un baudīt šejienes burvīgo gaisotni vai sarīkot nelielu pikniku pēc muzeja apskates.
Pēc tam pa taciņu var noiet līdz Lojas upītei, kuras krastos ir skaisti atsegumi, vai aizstaigāt līdz Gaujai, izmest loku pa tuvējo mežu un, ja paveicas, ieraudzīt arī kādu stirnu vai citu meža zvēru. Diemžēl kaimiņu zemesgabala īpašnieks nozāģējis dižās egles, tāpēc skatu pamatīgi bojā kailcirte, par ko ļoti bēdājušies arī muzeja ļaudis, bet ar to jāsamierinās.
Apsūnojušie dzirnakmeņi muzeja pagalmā tā vien aicina piesēst un izbaudīt šejienes gaisotni.
Alternatīva Turaidai un Siguldai
Tālāk dodamies uz Krimuldas mācītājmuižu un baznīcu. Kamēr braucam, apspriežam tēmu par Murjāņu sporta internātskolu, kur izskolojies ne viens vien slavens Latvijas sportists: gan slaveno skeletonistu Martina un Tomasa Dukuru tēvs – tikpat slavenais treneris Dainis Dukurs, gan kamaniņbraucēji brāļi Šici un Elīza Cauce, gan daudzi citi. Netālu no skolas joprojām atrodoties vienīgā koka kamaniņu trase, ko savulaik cēluši paši skolēni, lai viņiem būtu vieta treniņiem.
Pa ceļam varam uzmest aci uzņēmuma "Latvijas finieris" īpašajai kokaudzētavai, kur tiek audzēti koki tieši ražotnes vajadzībām, un vēl es uzzinu, ka tepat netālu atrodas Zābakkalns – lieliska alternatīva Turaidai un Siguldai, kuru zelta rudens laikā burtiski pārplūdina skaisto skatu kārotāji. No Zābakkalna paveroties ļoti skaists skats uz Gaujas senleju un kamaniņu trasi, turklāt cilvēku esot krietni vien mazāk.
Mācītājmuiža Kubeseles pilskalnā
Tērzējot laiks paskrien nemanot, un esam sasniegušas 1205. gadā celto Krimuldas baznīcu un 250 gadus seno mācītājmuižu, kur mūs laipni sagaida mācītājs Austris Rāviņš. Skaisto un seno ēku savos zīmējumos iemūžinājis arī 18. gadsimta ievērojamais mākslinieks Johans Kristofs Broce, taču laikmetu griežos no kādreizējās greznības te daļēji saglabājušās vien kāpnes uz otro stāvu un masīvas koka durvis. Namā smaržo pēc vīraka un valda omulīga gaisotne, un, kā saka mācītājs, šeit laipni gaidīti ne tikai draudzes ļaudis, bet arī garāmbraucēji, kuri aicināti iegriezties netālajā Tējas namiņā, kur var uzcienāties ar kādu tasi karsta dzēriena.
Pa mācītājmuižas logu paveras skaists skats uz Kubeseles pilskalna taku, Runtiņupīti, virsaiša Kaupo kapavietu dižas liepas pakājē (vismaz tiek uzskatīts, ka viņš atdusas šeit) un Kubeseles jeb Runtiņalu. Pavasarī, kad viss zied un smaržo, šeit noteikti varētu būt ļoti jauki pasēdēt pie kāda no lielajiem piknika galdiem un tad pa nepilnus četrus kilometrus garo taku, ko sadarbībā ar pašvaldību plānots labiekārtot, aizstaigāt līdz Gaujai, kur vēl saglabājušies plostnieku darba liecinieki – betona enkurkluči.
Pēc sentēvu metodēm darinātie bišu stropi pie Krimuldas baznīcas arī šopavasar gaidīs spietojošās bites.
Malkojot kafiju mācītājmuižas omulīgajā virtuvītē, mācītājs stāsta, ka šogad Tējas namiņš tiks restaurēts un pēc restaurācijas tā pagrabā atkal varēs apskatīt Broces zīmējumu izstādi. Pēc tam pa lokveida tiltiņu šķērsojam Runtiņupīti, lai apskatītu vienkāršo, daudzkārt pārbūvēto un ļoti jauko baznīcu (netālu no tās izveidots "Kaupo lilijas labirints", ko iecienījuši tie, kam tuva meditācija), kuras piekājē pavasaros allaž ziedot krāšņa gaiļbiksīšu pļava.
Runājot par baznīcu, ir vērts atcerēties, ka pēc tam, kad lībiešu virsaitis un ķēniņš Kaupo 1204. gada 8. septembrī atgriezās no Romas ar pāvesta Inokentija dāvanām, proti, 100 zelta gabaliem, priesteris Alobrands Kaupo novadā Kubeselē blakus senajai kulta vietai uzcēla pirmo baznīcu. Tā tika atjaunota un pārbūvēta gan 17. gadsimta vidū, gan 20. gadsimta sākumā.
Starp citu, Krimuldas baznīca atšķirībā no daudziem citiem dievnamiem ir atvērta visu diennakti. "Kad reiz no altāra kāds paņēma Bībeli, mācītājs teica, ka pēc nedēļas tā būs atpakaļ vietā, un tā arī bija," stāsta Madara.
Divu novadu īpašums
Būt Krimuldas novadā un neiegriezties tā skaistākajā pērlē – Turaidas muzejrezervātā – nemaz nav iespējams. Šeit, kā allaž, ir daudz jaunumu – gan par godu Latvijas 100. dzimšanas dienai, gan paša muzejezervāta 30. dzimšanas dienai, kas tiek svinēta šogad.
Jaunajā pārvaldnieka mājā pašlaik apskatāma izstāde "Ceļā uz Latvijas valsti. Pilsonis" – ekspozīcijas "Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis" noslēdzošais posms. Šeit eksponētas fotogrāfijas, sadzīves priekšmeti, suvenīri, ieroči, plakāti u.c. lietas no gadsimta sākuma, un viss kopā emocionāli un aizraujoši vēsta par valstiskuma jēdziena rašanos un jēdziena "pilsonis" evolūciju latviešu sabiedrībā no 20. gadsimta sākuma līdz 1920. gadam.
Taču tie nav visi jaunumi. Gatavojoties muzeja jubilejai, ir atjaunota magazīna – labības glabātava, kas no attāluma gan vairāk atgādina greznu kungu ēku. "Apmeklētāji mums tā arī prasa: kas tā par greznu pili tur kalnā?" smaida muzeja direktores vietniece komunikācijas darbā Anda Skuja un, komentējot manu jautājumu par divu novadu īpašumu, pastāsta, ka pati Turaidas pils (starp citu, arī tās pagrabos tiks atvērtas jaunas ekspozīcijas) pieder Siguldas novadam, savukārt Dainu kalns, kur vasaras saulgriežos notiek folkloras festivāls "Baltica", atrodas Krimuldas novadā. "Varbūt derētu dabā iezīmēt novadu robežas, lai tie, kam gribas vienlaikus atrasties divās "valstīs", varētu ar katru kāju stāvēt savā novadā?"
Vēl par godu simtgadei ir atjaunota Klaušinieku māja – viens no Turaidas muižas īpašajiem 19. gadsimta vēsturiskajiem pieminekļiem. Pagaidām tā apmeklētājiem nav pieejama, taču līdz rudenim tur plānots iekārtot interaktīvu ekspozīciju "Ceļā uz Latvijas valsti". Uz vienu dienu ēka apmeklētājiem tiks atvērta Muzeju naktī, un muzejs šo būvi desmit gadu laikā plāno atpirkt no VAS "Valsts nekustamie īpašumi".
Pa Anšlava Eglīša pēdām
Vai zinājāt, ka slavenais latviešu rakstnieks Anšlavs Eglītis (1906–1933), dzīvojot Inciemā (tā ir mūsu nākamā pieturvieta), sarakstījis savu romānu "Pansija pilī"? Tiesa, no Eglīšu dzimtas īpašumiem te palikušas vien dažas ēkas, jo 16 hektāru plašais zemes īpašums savulaik, tā teikt, aizgājis pa rokām – izpārdots –, un nu šī zeme apbūvēta ar daudzdzīvokļu mājām.
No plašās Eglīšu saimniecības tagad palikusi vien smēde, kurā iekārtots veikals, savukārt māja, kur līdz 2003. gadam dzīvoja Anšlava brālis Vidvuds, nu stāv aiznaglotiem logiem. Kas ar to notiks, pašlaik neesot skaidri zināms; zināms vien tas, ka šo ēku iegādājušies vietējie uzņēmēji, kam jau pieder kafejnīca "Pansija" un minētais veikals.
Plašais parks pašlaik ir applūdis ar sniegūdeņiem, taču visi vienā mutē stāsta, ka uz šejieni jābrauc rudenī, kad te esot visskaistāk; tad pie Anšlava Eglīša piemiņas glabātājas Māras Ozolas varēšot paklausīties stāstus par Eglīšu dzimtu, aplūkot A. Eglīša piemiņas akmeni un Eglīšu dzimtai veltīto kultūras centru, kas iekārtots bijušajā ūdenstornī. Atvadoties vēl uzmetam acis brāļu stādītajam ozolam un dodamies tālāk.
Starp citu, ja runājam par ievērojamiem novadniekiem, jāmin gan jaunais komponists un "Lielās Mūzikas balvas" laureāts Krists Auznieks, Rīgas "Dinamo" vārtsargs Jānis Kalniņš, komponists Jānis Lūsēns un horeogrāfs Agris Daņiļevičs...
Vieta, kur dzima "Dzirnas"
Atceļā uz Krimuldu iegriežamies "Lejaslīvēs", kur saimnieko biškopis Atis Vallis un viņa ģimene. Nepacietīgākās bites jau esot izlidojušas no stropiem, taču pagaidām te īsti nav, ko skatīties, tāpēc norunājam, ka brauksim ciemos vēlāk, pavasarī, kad Vaļļu ģimene varēs pastāstīt par sparģeļu audzēšanu.
Bet mēs dodamies uz beidzamo apskates objektu – pirms 30 gadiem celto Krimuldas peldbaseinu, kas savulaik tapa, pateicoties kādreizējās zinātniski pētnieciskās stacijas "Krimulda" direktoram Jānim Lucānam. Kad uzkāpjam ēkas otrajā stāvā, lai uz plašo baseinu paskatītos no augšas, Madara un Ināra padižojas, ka pazīstamais horeogrāfs Agris Daņiļevičs savulaik šeit (jā, jā, baseinā!) ne vien iestudējis un parādījis izrādi "Mazā nāriņa", bet arī atgādina, ka tieši šeit deju zālē dzimusi tagad tik slavenā deju grupa "Dzirnas".
Tiesa, tagad tā jau sen mitinās Rīgā, taču šeit aizvien tiekot rīkotas dejotāju nometnes, turklāt deju tradīcijas krimuldieši neaizmirst, jo Krimuldas Mūzikas un mākslas skolas audzēkņi pedagogu vadībā šeit apgūst gan baletu, gan moderno deju mākslu. Savukārt baseins ir pieejams visiem krimuldiešiem, tāpat kā šajā ēkā iekārtotā trenažieru zāle un frizētava.
Bet par to, ka baseins ir iecienīts ne tikai vietējo vidū, pārliecināmies, ieraugot oranžo skolēnu busiņu, kas peldētgribētājus atvedis no 90 kilometrus attālās Alojas. "Sāksim nopietnāk domāt par tūrisma attīstību mūsu novadā, jo mums tiešām ir, ko parādīt," atvadoties sola manas gides, bet es apsolu šeit atgriezties magnoliju ziedēšanas laikā, lai apskatītu vēl vienu novada lepnumu – Lēdurgas dendroloģisko parku, kas pašlaik tiek labiekārtots.
