Tāpat kā ļoti skaisto ziemas dienu, piesnigušos mežus un arī gana daudz interesantu stāstu par slavenāko novadnieku – rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu. Interesanti, ka Garkalnes novads pagaidām iztiek bez sava tūrisma informācijas centra. Padziļināti nepētot, grūti spriest par šāda stāvokļa plusiem un mīnusiem. Katrā ziņā – apskates objektu daudzums šeit ir gana apjomīgs.
Pašiem sava zilo ezeru zeme
Pierīga spēj pārsteigt. Līdz šim man jēdziens "zilo ezeru zeme" – droši vien tāpat kā daudziem – saistījās ar Latgali. Taču arī Garkalnes novads var lepoties ar krietnu daudzumu ūdenskrātuvju, turklāt vairāki no šiem ezeriem ir aizsargājami dabas objekti, kas nozīmē to, ka nekādu saimniecisko darbību tur veikt nedrīkst.
Pirmais ezers, ko apskatām, ir tepat Sunīšos – nelielā ciematiņā, kas var lepoties ne tikai ar skaistu mežu un ezeru, bet arī greznām savrupmājām. Meklējam pieeju ezeram, kas nav viegli, jo tuvējā viesu nama dārza vārtiņi ir slēgti, tāpēc nākas brist pa pamatīgām kupenām, lai ezeru varētu nobildēt. Tikmēr Mārcis sauc vienu ezeru pēc otra: Sunīšu, Langstiņu, Dūņezers, Peldezers, Mālezers, Mašēnu ezers, Lielais Jūgezers, Lielais Baltezers (Garkalnes novadā ietilpst daļa šī ezera)...
Savukārt uz manu komentāru par greznajām mājām Mārcis atteic, ka Garkalnes novads esot viens no turīgākajiem novadiem, taču, tā kā visi līdzekļi nepaliek viņu rīcībā, naudas pietrūkstot daudzām lietām, jo 2018.gadā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā esot jāiemaksā vairāk nekā 3,3 miljoni eiro. Tiesa, vienā ziņā gan Garkalnes novada dome nākot pretī novada iedzīvotājiem – šeit esot viens no zemākajiem nekustamā īpašuma nodokļiem.
"Pavisam neiekasēt nodokli mums neļauj likumdošana," mans gids skaidro un stāsta, ka vienā no novada ielām esot izveidojusies interesanta situācija: viena ielas puse pieder Rīgai, otra – Garkalnes novadam, tāpēc arī nekustamā īpašuma nodoklis esot atšķirīgs, par ko ielas "nepareizās" puses iedzīvotāji nepavisam nepriecājoties.
Atgriežoties pie novada dabas bagātībām, Mārcis vēlāk teiks, ka mežus un ezerus esot iecienījuši rīdzinieki – Juglas iedzīvotāji vēl nesen labprāt braukuši peldēties uz Langstiņu ezeru, un arī sēņu laikā novada mežos rīdzinieku – jo īpaši baraviku kārotāju – netrūkstot.
Džemmas Skulmes atklātie svētozoli
Pa piesnigušajiem ceļiem un mežiem dodamies uz "Upesrūķu" viesu māju, kur saimniece Dina Kaļāne rīko ne tikai pirtnieku seminārus un maizes cepšanas meistarklases, jo viņai ir gan īsta abra, gan ierauga recepte, bet labprāt aizved arī līdz Skuķīšu ciema lepnumam – pieciem svētozoliem, no kuriem resnākais sasniedz 4,5 metru apkārtmēru.
Lai iebrauktu piesnigušajā mežā, mašīnai nākas ieslēgt 4x4 režīmu, un tikmēr Dina stāsta, ka pirmoreiz par šiem ozoliem uzzinājusi jau 1980. gados, kad Rīgas apkārtnē sācies mazdārziņu "bums" ap Mālpils šoseju un Tumšupītes krastiem.
"Zemesgabali jau bija iemērīti, kad māksliniece Džemma Skulme, kopā ar kolēģiem staigājot pa mūsu puses pļavām un mežiem, lai atrastu piemērotu vietu gleznošanai, acīmredzot bija uzgājusi šos varenos ozolus. Toreiz viņa sāka runāt par palieņu pļavu aizsardzību, un, pateicoties viņai un citiem dabas aizsardzības aktīvistiem, zemes iemērīšana tika pārtraukta, bet šie pieci ozoli, kas aug aplī, vēl šodien ir dzīvi," priecājas Dina un piebilst: ļoti iespējams, ka senatnē pie svētozoliem, kā tos dēvē, varētu būt bijusi senlatviešu kulta vieta.
Tiesa, Dinu, tāpat kā daudzus, uztrauc tas, ka pēdējā laikā šeit ir parādījies ļoti daudz cirsmu – vēl pirms trim gadiem līdz ozoliem varēja aiziet pa pašu koptu meža stigu, kuras šodien vairs nav, toties ir kailcirte un kabeļu racēju atstātās bedres. Taču, pateicoties Dinai, viņas vīram Miervaldim un citiem aktīvistiem, pagājušajā rudenī pie nozāģēto koku stumbriem sastādīti divi simti ozolbērniņu, tāpēc svētozoliem, kas aug īpatnējā aplī, noteikti būs turpinājums.
"Pagājušogad Lielajā talkā aicināju domubiedrus izveidot taku līdz svētozoliem un attīrīt pļaviņu. Man prieks, ka vismaz daļēji tas izdevās, un es piekrītu Raiņa teiktajam: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies!"" priecājas Dina Kaļāne. Savukārt mazliet vēlāk, kad pēc dabas objektu apskates dodamies uz Garkalni, Mārcis teic, ka kailcirtes šajā novadā ir aizliegtas, savukārt dabas liegums "Garkalnes meži" esot viena no retajām vietām ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, kur ligzdo zaļā vārna.
Šerifs Bārda un citi slaveni novadnieki
Kamēr braucam cauri Sunīšiem, Skuķīšiem (kas par nosaukumiem, vai ne?) un esam tikuši līdz Langstiņiem, aizrunājamies par slaveniem novadniekiem – cilvēkiem, ar kuriem lepotos ikviens Latvijas novads. Izrādās, par garkalnieti sevi dēvē un Garkalnē jau sen dzīvo leģendārais dziedātājs Viktors Lapčenoks (viņa māja gan nav iekļauta nekādos tūrisma ceļvežos); arī komponists Mārtiņš Brauns, lai gan tagad dzīvo pie Baltezera, esot uzskatāms par "seno" garkalnieti.
"Nedrīkstam aizmirst arī ilggadējo Garkalnes novada iedzīvotāju Ilgvaru Knostenbergu, kuru daudzi sauca par Bārdu un kurš 2013. gadā tika apbalvots par mūža ieguldījumu novada attīstībā," stāsta Mārcis, kad, braucot cauri Langstiņiem, ceļa malā pamanu īpatnēju žogu un nelielu ēciņu. Bārdas vārds varētu būt pazīstams tiem, kuri atceras viņa cīņu gan pret Pierīgas mežu piemēslošanu un citām nekārtībām (tādēļ viņš bija izpelnījies iesauku "Šerifs"), gan savu neparasto dziesmu un videoklipu dēļ. "Pazīstamākā no tām ir "Es esmu šerifs", kurā Ilgvars aicināja neķēzīt mežā, pieturās, pilsētās un citur, brīdinot, ka viņš visu to redz," saka mans ceļabiedrs, kurš, izrādās, kopā ar Bārdu un vēl viena drauga palīdzību radījis šos videoklipus un mūziku.
Protams, braucot cauri šai apdzīvotajai vietai, kur ir saglabājies gana daudz vēsturisku ēku, taču, kā jau turīgajos Pierīgas ciematos, netrūkst arī lepnu nesen celtu ēku, gribot negribot ienāk prātā, ka šeit dzīvo arī Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs (tas gan ir cits stāsts). Un, protams, pilnīgi pamatoti garkalnieši lepojas ar to, ka vairākus gadus, precīzāk – no 1938. līdz 1944. gadam, Garkalnē dzīvojis slavenais latviešu rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš.
Pa Jāņa Jaunsudrabiņa makšķerēšanas vietām
Atkal jau jāteic, ka šo faktu es acīmredzot kādreiz esmu palaidusi garām, jo, runājot par "Baltās grāmatas" autoru, lielai daļai viņa vārds, visticamāk, asociējas ar Neretu un "Riekstiņiem". Taču tagad Garkalnē rakstnieka piemiņa tiek kopta, neļaujot viņu aizmirst.
Pirmais ar slaveno rakstnieku saistītais objekts ir meklējams pie Dūņezera – pie tā sākas pērn ierīkotā Jāņa Jaunsudrabiņa taka, ko var izstaigāt ikviens interesents, kurš līdz šejienei nokļuvis (tās sākums patiesībā vieglāk ir atrodams Vidzemes šosejas malā pie atpūtas kompleksa "Niki", kur ir norāde uz apmēram kilometru garo taku). Vislabāk pa to staigāt esot vasarā un basām kājām, taču arī skaistā ziemas dienā ir īsta bauda pastaigāt gar abiem ezeriem, uz sešiem informācijas stendiem izlasīt faktus par rakstnieku, uzzināt, kādas zivis dzīvo ezeros, un no kadiķiem (to te ir daudz, un tie esot seni un aizsargājami!) noraut un uz kārā zoba uzlikt pa sasalušai ogai, ko nav pamanījuši putni.
Vēlāk uzzināšu, ka gan Dūņezers, gan Peldezers savulaik bijušas Jāņa Jaunsudrabiņa iecienītas makšķerēšanas vietas, un katrā ezerā viņam bijis pa laivai – šo faktu varot apstiprināt vecie garkalnieši, kas to redzējuši paši savām acīm. Un vēl Dūņezers esot īpašs ar ūdensrozēm jeb, pareizāk sakot, ūdenslilijām, kas gan jābrauc skatīties vasarā.
Sapnis par novadpētniecības muzeju
Pēc spirdzinošās pastaigas pa mežu dodamies uz netālo Garkalni, kur vēl daļēji saglabājusies vecā apbūve, un no sava gida pa ceļam uzzinu, ka arī šim pagastam gājušas pāri abu pasaules karu frontes līnijas, visu šeit krietni papostot. Mežos joprojām saglabājušās bumbu un šāviņu izrautās bedres (starp citu, tieši Garkalnes apkaimē netālu no Langstiņiem apskatāms tā sauktais tanku grāvis, kas esot samērā populārs apskates objekts), un arī koku stumbri glabā liecības par karu – par to pārliecinājies ne viens vien mežizstrādātājs, "uzraujoties" uz koka stumbrā palikušas šāviņa daļas...
Tikmēr jau esam sasnieguši Garkalni, kurai pa Vidzemes šoseju cauri var izbraukt pāris minūtēs, papriecājoties gan par liepām, ko savulaik šeit stādījuši rakstnieki, kas 1930. gados dzīvojuši Latviešu labdarības biedrības vasaras mītnē (tagad šī ēka ir rekonstruēta un kļuvusi par dzīvojamo ēku), gan veco pasta ēku, kur tagad iekārtots veikals.
Taču mūsu ceļamērķis ir Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas istaba, kas iekārtota Garkalnes jaunā sabiedriskā centra trešajā stāvā. Te, pateicoties Brigitas Taučkeles iniciatīvai, savāktas gan mēbeles, kādas varētu būt piederējušas rakstnieka ģimenei, gan daudz Jaunsudrabiņa sarakstīto grāmatu (tās lielākoties ir cilvēku dāvinātas), gan vesela siena ar rakstnieka un viņa ģimenes un tuvinieku fotogrāfijām, gan sens plašu fotoaparāts – līdzīgs tam, kādu varētu būt izmantojis rakstnieks, kurš esot bijis aizrāvies arī ar fotografēšanu.
"Garkalnē viņa memoriālās mājas nav gaužām vienkārša iemesla dēļ – 1944. gadā, kad vācu armija atkāpās, garkalnieši saņēma pavēli stundas laikā pamest savas mājas, tāpēc gan Jaunsudrabiņu ģimenei, gan citiem nācās atstāt visu savu iedzīvi." Tas viss ir gājis bojā – gan divi tūkstoši grāmatu, gan Rozentāla, Purvīša un citu tālaika mākslinieku gleznas. Tāpēc tagad par faktu, ka Jaunsudrabiņš šeit dzīvojis, liecina piemiņas akmens pie pamatīgi pārbūvētās mājas, un viņa piemiņas istaba.
Taču tikpat liela vērtība kā ekspozīcijai par Jāni Jaunsudrabiņu un aizraujošajiem stāstiem, ir istabas plauktos saliktajām biezajām mapēm, kurās apkopota novada vēsture – fotogrāfijās, stāstos utt., kas lieliski noderētu novadpētniecības muzejam. Pagaidām novadā tāda nav, tāpat kā Tūrisma informācijas centra. Tiesa, par abiem tiekot domāts. Un, manuprāt, šis novads ar savu vēsturi un skaisto dabu būtu pelnījis, lai to iepazīst arī citi.