Lai nu kā, vēsturiskajos dokumentos Ķekava pirmoreiz pieminēta jau 15. gadsimtā, un, kā saka Ķekavas Tūrisma informācijas centra vadītāja Aiva Veršiņina, lai arī šajā novadā nav ļoti daudz kultūrvēsturisku pērļu, ko apskatīt un darīt šeit nudien netrūkst. Turklāt to var darīt, gan laivojot, gan braucot ar velosipēdu, jo ir izstrādāti vairāki tūrisma maršruti.
Klasicisma pērle Katlakalnā
Ar 12. autobusu no Rīgas centra 20 minūšu laikā esmu ērti nokļuvusi Katlakalnā (galapietura gan saucas "Kooperatīvs "Ziedonis""), kur mani sagaida Aiva. Pa piesnigušo celiņu dodamies uz Katlakalna baznīcu – iespaidīgu ēku ar kupolveida jumtu. Kā vēlāk stāsta baznīcas pērminderis Igors Martinelli, šī esot vienīgā šāda stila luterāņu baznīca Latvijā, kas tapusi pēc slavenā arhitekta Kristofera Hāberlanda projekta laikposmā no 1792. līdz 1794.gadam un tiek dēvēta par klasicisma pērli ar baroka iezīmēm.
Pirms četriem gadiem baznīca restaurēta, tās sienām atdodot vēsturisko maigi rozā krāsu (pirms tam šeit esot bijis dīvains krāsu sajaukums – balts, zaļš un zils); restaurēti arī garie vienlaidus grīdas dēļi, kas saglabājušies kopš baznīcas celtniecības laika. Taču, kā norāda Martinelli kungs, īpašā šīs baznīcas "odziņa" ir neparastā akustika, ko vislabāk izbaudīt, stāvot tieši zem kroņluktura un 15 metrus augstā kupola. Jāteic, nekad nebiju izbaudījusi iespēju runāt un vienlaikus dzirdēt savu balsi atskanam no visām pusēm. "Latvijā ir vēl viena vieta, kur var izbaudīt šādu akustiku, – Cesvaines pils pagrabā ir zāle ar līdzīgu kupolu un atbalsi," stāsta I. Martinelli.
Otrā Katlakalna baznīcas "odziņa" ir profesora un ilggadējā mācītāja Roberta Feldmaņa stādītais dārzs – dendrārijs ar vairāk nekā trīssimt koku un krūmu sugām. "Tagad gan viss ir zem sniega, bet atbrauciet pavasarī, kad pirmais uzzied kizils, pēc tam sakura un viss pārējais," ciemos aicina Igors Martinelli.
Mazliet vēlāk Ķekavas muzejā uzzinu, kā radies Katlakalna nosaukums. Izrādās, esot leģenda, ka reiz mežā atrakts milzīgs katls, kurā bijis tik daudz zelta naudas, ka pieticis baznīcas celtniecībai, savukārt no paša katla tapis baznīcas jumts. Tiesa, tā tiešām esot tikai leģenda, un šā nosaukuma īstais avots neesot līdz galam noskaidrots, teic muzeja speciāliste Velta Strazdiņa.
"Lai govis nenorautu pienu!"
Pirms došanās uz Depkina jeb Rāmavas muižu, kurā no 1808. gada līdz pat savai aiziešanai mūžībā 1850. gadā dzīvoja ievērojamais baltvācu rakstnieks, publicists un grāmatas "Latvieši" autors Garlībs Merķelis, iegriežamies Katlakalna kapos, kur apskatāms G. Merķeļa kapa piemineklis, un ar Aivu pārspriežam, vai viņa "Latvieši" aizvien ir iekļauti skolu programmās (jāpiebilst, ka es to tiešām nezinu, – U. G.).
Jau pēc nepilnām desmit minūtēm pabraucam garām skaistajiem muižas mūra vārtiem un piesnigušajam parkam, lai paciemotos atjaunotajā muižā, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis un kur mūs laipni uzņem muižas vadītāja Ilze Stefaņenkova. Kamēr priecēju acis ar izrotāto galdu un skaisto interjeru, viņa stāsta, ka šī ir viena no retajām Pierīgas muižām, kas vēl saglabājusies, un tās pirmsākumi meklējami 15. gadsimtā.
"Savulaik muižas kompleksā bija desmit ēku. Šī, kas celta pirms aptuveni 230 gadiem, ir tā sauktā kungu māja, ko cēla kādreizējais Rīgas virsmācītājs Depkins." Ēkas vēsture gan esot visai skarba, jo vēl pirms divdesmit gadiem tā stāvējusi pamesta un izdemolēta, tāpēc esot bijusi doma to pat nojaukt. "Ēku izglāba tas, ka te ir dzīvojušas un darbojušās latviešiem nozīmīgas personības – piemēram, jau pieminētais Merķelis. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija atrada sadarbības partnerus un finansējumu Zviedrijā, un muiža tika restaurēta no 2000. līdz 2003. gadam."
No sākotnējā muižas interjera gan praktiski nekas nav saglabājies, atskaitot pamatīgo senatnīgo ārdurvju slēdzeni, koka grīdas un brīnišķīgās koka vītņu kāpnes. Vēl uzmanības vērtas ir tapetes, kas speciāli muižai atvestas no Zviedrijas. Savukārt, stāstot par parku, Ilze teic, ka īpaši skaists tas esot jūnijā, kad šeit zied jasmīnu kupenas.
Blakus muižai novietots piemiņas akmens izcilajam agronomam un vienam no Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas dibinātājiem Paulim Lejiņam, jo savulaik šī ēka piederējusi LLU, kas te izveidojusi paraugsaimniecību.
"Tieši pateicoties Paulam Lejiņam kurš acīmredzot bijis ietekmīgs vīrs politikā, Bauskas šoseja pārcelta uz to vietu, kur tā atrodas tagad, jo oriģinālajā projektā bijis paredzēts, ka tā vedīs tieši gar muižu. Turklāt pamatojums bijis diezgan komisks – lai govīm nenorautu pienu!" Tagad šī ēka ir Ķekavas novada pašvaldības īpašums un tiek izmantota dažādu svinību un semināru rīkošanai, jo ēkai sevi jāuztur. Taču, kā atvadoties saka Ilze, ja kādam ir interese šo ēku un parku apskatīt, ikviens ir laipni aicināts to darīt.
Pieci stāsti par Ķekavu
Bijušajā Doles krogā, kur tagad ir Tautas nams, meklējams arī Ķekavas Novadpētniecības muzejs, kura trijos stāvos izvietotas vairākas izstādes. Īpaši aizraujoša man šķiet pirmajā stāvā apskatāmā ekspozīcija "Ķekavas novada pieci stāsti", pa kuru labprāt izvadā muzeja vadītāja Ināra Rumbina. "Ilgi domājām, kā parādīt novada vēsturi tā, lai būtu interesanti. Aprunājoties ar cilvēkiem, palasot pēdējos gados veiktos pētījumus un pavētot muzeja krājumu, sapratām – tas varētu būt 20. gadsimts, caur kuru vislabāk visu parādīt."
Ķekavas Novadpētniecības muzeja izstādē “Ķekavas novada pieci stāsti” koncentrēti un interesanti pavēstīts par novada vēsturi 19. un 20. gadsimtā.
Ināra atgādina, ka Ķekavas novadam pāri gājuši abi pēdējie pasaules kari – par to liecina strēlnieku stāvfigūras un liels Nāves salas makets telpas centrā. Vēl bijis svarīgi parādīt, kā padomju gados šeit attīstījās ražošana, jo savulaik bijis pazīstams gan kolhozs "Ķekava", gan Ķekavas PMK, gan arī putnu fabrika (kas tagad, tiesa gan, pieder lietuviešiem).
Viena izstādes sadaļa veltīta laikam, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība un izveidojās Tautas fronte – par to liecina sēžu protokoli un fotogrāfijas, kurās iemūžināts Baltijas ceļš, kas gāja cauri arī Ķekavai. Izstādē var apskatīt arī Ķekavas novada tautastērpu – tas gan nav vēsturiskais, bet tapis pavisam nesen, pateicoties audējai Ligijai Siliņai.
"Lai būtu interesanti visiem, ir arī digitālie fotorāmji, kas ļauj apskatīt dažādas fotogrāfijas par novada vēsturi, un esam tikuši arī pie skārienjutīgajiem ekrāniem," priecājas muzeja vadītāja, izrādot savu saimniecību.
Muzeja otrā stāva zāle atvēlēta mainīgajām ekspozīcijām, un pašlaik tur var iepazīties ar tautas deju ansambļa "Zīle" vēsturi. Kolektīvs šogad svin 50. jubileju un pašlaik cītīgi gatavojas Dziesmu un deju svētkiem. Savukārt muzeja trešā stāva zālīte veltīta vienam no pazīstamākajiem ķekaviešiem – māksliniekam Edgaram Ozoliņam, kurš zināms gan kā žurnāla "Dadzis" karikatūru autors, gan kā Zentas Ērgles un citu latviešu rakstnieku grāmatu ilustrators.
"...un baznīcas tornī kāpt zvanīt"
Gluži zvanīt 15 metrus augstajā Doles-Ķekavas baznīcas tornī gan nevajadzētu, lai gan šāda iespēja tomēr esot. Taču, kā pagājušajā nedēļā pārliecinājās "Rīgas Apriņķa Avīze", no baznīcas torņa paveras brīnišķīgs skats uz visām četrām debess pusēm. Protams, lai tur nokļūtu, ir jāpārvar diezgan stāvas koka kāpnes, taču tas nudien ir tā vērts!
Kamēr priecājos par ainavu, Aiva palepojas, ka tieši Ķekavas novads pirmais ir ieviesis torņa skatu karti, kas komplektā ar tālskati tiek izsniegta ikvienam interesentam, kurš vēlas uzkāpt baznīcas tornī un izpētīt apkārtni. Kartē atzīmēti interesantākie objekti: Doles sala, Rīgas HES dambis (īpaši skaisti tas izskatoties tumsā), Odukalns ar visu ūdenstorni u.c.
"To visu var mēģināt sameklēt un apskatīt. Karti var paturēt, bet tālskati gan mēs gribētu saņemt atpakaļ," smejas Aiva, savukārt baznīcas uzraugs un zvaniķis, kurš mūs uzvedis tornī, tomēr vienreiz piesit zvana mēli (šis diemžēl nav oriģinālais zvans – to kara laikā rekvizēja vācieši; pašreizējais zvans atvests no Liepājas). "Te man ir speciālas austiņas, ko zvanot uzlieku uz ausīm, lai netraumētu dzirdi. Tā nu zvanu un priecājos par skatu," viņš stāsta un piebilst, ka tornī var kāpt ikviens gribētājs, tomēr iepriekš vajadzētu pieteikties Tūrisma informācijas centrā.
Doles-Ķekavas baznīcas celtniecību iemūžinājis izcilais vēsturnieks un mākslinieks Johans Kristofs Broce. Ja labi ieskatās, zīmējumā redz arī tagadējo Rīgas–Bauskas šoseju.
Jāpiebilst, ka baznīcas pirmsākumi Ķekavā meklējami jau 16. gadsimtā, savukārt tagadējā veidolā tā pēc Kristofera Hāberlanda projekta uzcelta 1783. gadā, un šo faktu savā zīmējumā fiksējis arī izcilais gleznotājs un vēsturnieks Johans Kristofs Broce (zīmējuma kopija apskatāma Ķekavas Novadpētniecības muzejā). Baznīcas lepnums ir brīnišķīgā latviešu mākslinieka Augusta Annusa pirms 80 gadiem dāvātā altārglezna "Kristus svētī bērnus", un vēl noteikti var aplūkot baznīcas ziemeļu pusē iemūrēto lielgabala lodi no Napoleona kara 1812. gadā. Iespējams, kāds atceras, ka līdz 90. gadu sākumam baznīcai nebija torņa (tas tika sagrauts Otrā pasaules kara laikā), taču pēc tam, pateicoties ziedojumiem, tornis tika atjaunots sākotnējā izskatā.
Virsaiša ozols un karstās bites
Vietējiem Ķekavas novada uzņēmējiem būtu jāvelta atsevišķs raksts, un to "Rīgas Apriņķa Avīze" noteikti darīs, taču gribu pieminēt vairākas interesantas lietas, ko uzzināju šajā braucienā. Par pirmo pastāsta "Malderu" māju saimniece Daira ("Malderos " top dažādas garšīgas un veselīgas lietas no smiltsērkšķiem), proti, netālu no mājas augot sens un varens ozols, ar kuru saistās skaista leģenda, un esot apskatāms Daugmales pilskalns – vieta, kur pagājušā gadsimta 30. gados veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrasti divi vīti sudraba gredzeni – prototips Nameja gredzenam.
Daugmalē, netālu no “Malderu” mājām, aug ozols, kuru pirms daudziem gadiem esot iestādījis kāds virsaitis. Leģenda vēsta: kamēr ozols zaļos, tikmēr pastāvēs Latvija un latvieši.
Bet leģenda esot šāda: reiz dzīvojis skaists un stalts virsaitis, kurš iestādījis šo ozolu un teicis: kamēr tas augs un zaļos, tik ilgi arī pastāvēs šī zeme un cilvēki. "Ozolā gan vairākkārt iespēris zibens, tāpēc tas pamazām diemžēl nokalst, taču tam blakus zaļo trīs jauni ozoliņi, kurus esmu iestādījusi par godu saviem trim mazdēliem. Tātad – virsaiša vēlējums ir piepildījies," piebilst Daira.
Vēl pagūstam uz brīdi iegriezties ciemos pie slavenā Daugmales Jāņa, kura medum, šķiet, reklāma vairs nav vajadzīga. Tāpēc šoreiz vairāk uzmanības pievēršu patiešām interesantajiem un skaistajiem keramikas izstrādājumiem, kuru autore ir viņa kundze – keramiķe Linda Sulutaura. Lielāki un mazāki trauciņi, krūzītes un citi skaistumi, kuru īpašā pazīšanas zīme ir purvā atrastas augu saknes. Un vēl skatienam garām nepaslīd pie plaukta piestiprināta burciņa, kurā redzams milzīgs kukainis. Jānis stāsta, ka šis briesmonis pagājušajā vasarā esot ielidojis bišu stropā.
"Ap viņu momentā aplipa bites un vienkārši sadedzināja ar sevis radīto karstumu. Man šķiet, ka no bitēm varētu pamācīties, kā tikt galā ar nelūgtiem iebrucējiem," viņš smejas, un mēs norunājam, ka ciemos braukšu pavasarī, lai izmēģinātu bišu glaudīšanu un padarbotos Lindas keramikas darbnīcā.
Daugmales Jāņa bišu stropos, kur pat ziemas spelgonī ir 38 grādus karsts, jau esot izšķīlušās jaunās bites.
