Ežu mamma Frīda un zaķis Fredis
Saulkrastu stacijā mani sagaida Saulkrastu Tūrisma informācijas centra vadītāja Gita Memmēna, lai uz šo dienu kļūtu par manu gidi. Abas nopriecājamies par balto sniegu, kas atšķirībā no Rīgas šeit saglabājies neskarts un skaists, un dodamies braucienā, kas daļēji ietver Saulkrastu Tūrisma informācijas centra izstrādāto maršrutu "Pāri četrām upēm" – Inčupei, Aģei, Pēterupei un Ķīšupei.
Pa ceļam uz Balto kāpu, kas ir viens no populārākajiem un iecienītākajiem apskates objektiem Saulkrastos, Gita pastāsta, ka nesen tā labiekārtota. Te izveidoti vārtiņi, kas atgādina stilizētu kāpas siluetu, bet pie tiem uz soliņa sagaida vides objekts – no metāla darināts simpātisks eža bērns.
"Uzkāpjot līdz skatu platformai, ikviens pamanīs, ka tur sastopams zaķis Fredis un ežu mamma Frīda ar mazajiem ezēniem. Šie vides objekti te novietoti ar domu ieskatīties un ieklausīties dabā vērīgāk," atklāj G. Memmēna. Skatu platformu vainago lapenīte, ko esot iecienījuši kāzinieki, bet turpat netālu izveidota vēl viena skatu platforma ar ērtu solu, uz kura sēžot var vērot saulrietus, pamazām aizsalstošo Inčupi, kas jau atkal mainījusi gultni, un jūru, kas pat nedomā aizsalt.
Izrādot nesen tapušos vides objektus, Gita piebilst, ka cilvēki sākuši ievērot aicinājumu neizbradāt kāpas un iet pa iezīmētajām taciņām. "Zaķi Fredi iecienījušas vecmeitu ballīšu dalībnieces, bet viens no populārākajiem objektiem ir taures formā veidotais objekts "Ieklausies dabā!". Dažiem gan patīk tajā iebļaut, nevis klausīties jūras šalkās, tādēļ atpūtniekiem jārēķinās ar to, ka dažkārt nekāds klusums te nav sagaidāms."
Vides objekti – ežu mamma Frīda un zaķis Fredis – Baltās kāpas apmeklētājus mudina ieklausīties un ieskatīties dabā vērīgāk, izturoties pret to ar pietāti.
Vēl Saulkrastu Tūrisma informācijas centra vadītāja Gita Memmēna pastāsta par dažiem infrastruktūras uzlabojumiem, kas te sagaidāmi pavisam drīz, proti, vasarā pie automašīnu stāvlaukuma sākšot darboties kafejnīca (beidzot!), tāpat tikšot ierīkota labiekārtota sabiedriskā tualete, kas aizstās pašreizējās pārvietojamās būdiņas.
Tāpat viņa iesaka doties pastaigā pa Saulrieta taku, ja ir vēlme pēc aktīvākas atpūtas.
Krievijas imperatores stādītās liepas
Tieši blakus taciņai, kas ved uz Balto kāpu, stāv Katrīnas liepas. Atklāti sakot, līdz šim nemaz nezināju (un droši vien daudzi to nezināja), ka Krievijas imperatore Katrīna II, ceļojot no Pēterburgas uz Rīgu, 1764. gadā viesojusies arī Pabažos. Šķiet, pelde jūrā un gleznainā apkārtne augstdzimušo dāmu iedvesmojusi tik ļoti, ka viņa šeit iestādījusi liepas, kuras nu sasniegušas 3,7 un 2,7 metru apkārtmēru, savukārt par godu Katrīnas vizītei šī vieta vēlāk ieguvusi Katrīnbādes nosaukumu.
Abus dižos kokus nu ieskauj skaista sētiņa, savukārt uz blakus novietotā informatīvā stenda šo faktu ikviens var arī izlasīt. Diemžēl uz viena koka stumbra redz dedzināšanas pēdas (nez, kuram niezējuši nagi darīt pāri kokam?!), taču Gita mierina, ka vasarā šis dižkoks kuplo un zaļo tikpat krāšņi kā pārējie.
Vannūzis – vien atmiņas par kūrortu
Atgādinot faktu, ka šeit reiz bijis visai iecienīts kūrorts, kurā galvenokārt mēdza atpūsties (jeb, kā teikts kādā senā avīzes izgriezumā, "attapties no alkohola lietošanas") turīgie vācieši, jāpiebilst, ka Neibāde dibināta 1823. gadā, kad Bīriņu muižas īpašnieka grāfa fon Mellina znoti Aleksejs fon Pistolkorss un Kārlis fon Reiterns uz ziemeļiem no Pēterupes uzcēla pirmās vasarnīcas. Viena no pirmajām tika uzcelta Neibādes kūrmāja (Kurhaus), tad – viesnīca, restorāns un māja, kurā varēja plunčāties uzsildīta jūras ūdens vannās, jeb vannūzis. Blakus kūrmājas laukumam iekārtoja parku, bet vēlāk Neibādes teritorija tika apbūvēta ar greznām vasarnīcām.
Mūsdienās no bijušās godības maz kas palicis pāri – "vannūzis" izlikts pārdošanai un, spriežot pēc redzētā, būtu nojaucams un pārbūvējams, jo kādreiz tik skaisto ēku papostījuši ķirmji. Savukārt no viesnīcas "Strand", kas reiz bija lielākais un skaistākais nams Neibādē, saglabājusies tikai viena ēka, kurā savulaik bijusi iekārtota Saulkrastu ambulance; tagad tas ir privātīpašums.
"Pērnavā sanatorijas un SPA centrus cēla jau padomju laikā, savukārt pie mums tās bija daudzās pionieru nometnes, kas tagad brūk kopā," Gita min iemeslu, kāpēc, viņasprāt, Saulkrasti nav kļuvuši par tādu pašu SPA centru kā netālā Pērnava, un šajā sakarā piebilst, ka pie Saulkrastu stacijas nākotnē paredzēts celt divpadsmitstāvu viesnīcu, kurā būšot gan SPA, gan konferenču centrs. Tā būšot vienīgais izņēmums ēku augstuma ziņā, jo Saulkrastos pieļaujamais apbūves augstums ir trīs vai četri stāvi.
"Protams, ir saulkrastieši, kuri nepriecājas par tūristu pieplūdumu, taču tas ļautu attīstīt jaunas darbavietas un infrastruktūru," komentē Saulkrastu Tūrisma informācijas centra vadītāja Gita Memmēna.
Viens no padomju laika mantojumiem – bijušās pionieru nometnes, kuru savulaik te bija ne mazums. Lielākā daļa ēku ir privātīpašums, un diemžēl tas pamazām iet postā.
Aitas zem 19. gadsimta ozola
Pa ceļam uz baznīcu, skolu un mācītājmuižu mana gide rāda skaistu koka ēku ceļa labajā pusē un stāsta, ka savulaik tā bijusi pusmuiža un šeit dzīvojis dzejnieks Fricis Bārda. Tagad, pateicoties uzņēmēja Sigita Dudura iniciatīvai, ēka nojaukta un, izmantojot tās pašas koka detaļas, uzbūvēta no jauna. Apmeklētājiem tā pašlaik nav pieejama, taču te būšot SPA, tāpat solīts, ka pie ēkas noteikti būšot piemiņas plāksnīte, kas liecinās, ka šeit kādreiz dzīvojis izcilais latviešu dzejnieks Fricis Bārda (pēc dzejnieka nāves te dzīvojusi viņa atraitne Paulīna ar dēlu Zigurdu).
Tā kā ēka ir slēgta, diemžēl tikai no ārpuses varam apskatīt skaisto Pēterupes jeb Saulkrastu evaņģēliski luterisko baznīcu, tādēļ varu tikai iztēloties, cik skaista ir altārglezna un baznīcas interjers. Pēc tam aizbraucam līdz mācītāja Jāņa Neilanda 1879. gadā stādītajai liepu alejai otrpus sliedēm, Smilšu ielas galā. Skaistie dižkoki, cits par citu varenāki, slejas pret debesīm, savukārt vasarā, ap ziedēšanas laiku, liepu zari esot savijušies tā, ka pat debesis nevarot redzēt. Jauko taciņu tumsā izgaismo laternas.
Dažus desmitus metrus tālāk no ārpuses var aplūkot Pēterupes mācītājmuižu, kas celta 17. gadsimtā; nu tajā ierīkota Saulkrastu pamatskola. Savukārt parka vidū pret debesīm varenus zarus slej Johana Vilhelma Knīrima 1869. gadā stādītais ozols, kas nu sasniedzis dižkoka statusu. Tā galotnē ķērc sīļu pāris, bet turpat netālu nelielā iežogojumā ganās trīs melnas aitas – Saulkrastu mācītāja īpašums.
"Ap Ziemassvētkiem, kad pie baznīcas bija izveidota Betlēmes silīte, šīs aitiņas arī bija turpat apskatāmas, kļūstot par teju vai populārāko objektu," stāsta Gita, kad pa skaisto liepu aleju dodamies atpakaļ, jo jāpagūst apskatīt vēl gana daudz.
Iespēja sportot un iepazīties ar Kaudzīšu Reiņa dzīvi
Saulkrastu skolas un visas pilsētas lepnums ir pirms desmit gadiem uzceltā sporta halle, kas pieejama ne vien skolas bērniem, bet arī visiem pārējiem pilsētniekiem – protams, noteiktās stundās. Trenažieru zālē gan nevienu tobrīd nemana, taču lielajā sporta zālē tiek nesti iekšā galdi, jo dienā, kad Saulkrastos viesojās "Rīgas Apriņķa Avīze", tika svinēta skolas 105 gadu jubileja. Kāda bija balle, varam tikai iztēloties, taču, spriežot pēc Gitas stāstītā, kā te izskatās dienās, kad notiek tautas deju kolektīvu koncerti, tas noteikti ir bijis krāšņs pasākums.
Pie skolas, sporta laukuma teritorijā, ierīkota minislidotava, kurā trīs puiši pa ledu dzenā hokeja ripu, taču slidotava pieejama arī citiem interesentiem.
Savukārt turpat pāri ielai atrodas Reiņa Kaudzītes – viena no vidusskolēniem labi pazīstamo "Mērnieku laiku" autoriem – vasaras māja. Tiesa, nu tajā mīt ar rakstniekiem nesaistīti cilvēki un skaisto fasādi mazliet pabojājuši plastikāta logu rāmji, taču rakstnieka piemiņa tomēr ir saglabāta – nelielajā dārza namiņā, kura logus rotā leduspuķu mežģīnes, iekārtots viņa muzejs.
Jāpiebilst, ka pirmā latviešu romāna autors Neibādē uzturējies no 1913. līdz 1920. gadam, kopā ar mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi šeit pavadot mūža pēdējos gadus. Dārzā pie ēkas atrodas arī "Kaimiņu soliņš" un ceļa rādītājs ar norādēm par valstīm, kuras Kaudzīšu Reinis savulaik apceļojis. Īpaša interese par šo vietu cilvēkiem esot tieši Muzeju naktīs, kad te sapulcējoties krietns ļaužu pulciņš.
Iepretim Saulkrastu vidusskolai saglabājusies dārza mājiņa, kur aplūkojamas izcilajam rakstniekam Reinim Kaudzītem piederējušās lietas, bet pagalmā novietots ceļa rādītājs ar norādēm par valstīm, kuras rakstnieks savulaik apceļojis.
Jūra bez gulbjiem un Martas Staņas mantojums
Ātri apskatām Jūras parku netālu no Saulkrastu Tūrisma informācijas centra ēkas. Te var nodoties gan sportiskām aktivitātēm, piemēram, vingrot uz āra trenažieriem vai uzspēlēt volejbolu (protams, vasarā), gan laiski pasēdēt ērtajos sauļošanās krēslos – un to cilvēki labprāt darot arī ziemā. Pāri parkam slejas glābšanas tornis, kurā saimnieko pludmales patruļa. Starp citu, viņi ne tikai dodas palīgā, ja kādam tas nepieciešams, bet ar kameru palīdzību novēro situāciju visā teritorijā, liekot nedaudz pierauties noteikumu pārkāpējiem – te nav atļauts smēķēt un ievest suņus!
Aizbraucam arī līdz netālajam Zvejniekciemam, kur pie ostas mola neaizsalušajā jūrā dažkārt varot redzēt gulbjus, kas nav devušies uz siltajām zemēm. Šoreiz putnu te nav, taču pusdienu saules gaismā aizsalstošā jūra ir pasakaini skaista un atgādina kāda marīnista gleznu (nez, Aivazovskis ir gleznojis aizsalušu jūru)?
Aizsalstošā jūra ir tik skaista, ka gluži vai prasās rokā ņemt otu un mēģināt to uzgleznot. Iespējams, tādu to savās gleznās ir attēlojuši Eduards Kalniņš, Jūlijs Viļumainis un citi mūsu vecmeistari.
Kad esam gana papriecējušas acis, no ārpuses apskatām izcilās arhitektes Martas Staņas (1913–1972) projektēto Zvejniekciema Kultūras nama ēku, kas pašlaik tiek renovēta. Kultūras nams celts 50. gados un pēc pabeigšanas skaitījās viens no modernākajiem visā republikā. Turpat pāri ielai apskatāma arī arhitektes projektētā Zvejniekciema vidusskola un divas daudzstāvu mājas skolotājiem, bet atpakaļceļā uz Saulkrastu pusi var novērtēt vēl vienu viņas darbu – mākslinieces Lilitas Postažas vasaras māju.
Protams, kā jau allaž šādos braucienos, ekskursijai atvēlētais laiks ir par īsu, taču atgriezties Saulkrastos noteikti ir vērts: lai apmeklētu Baltijā vienīgo Velosipēdu muzeju, vasarā pabraukātu ar SUP dēli pa kādas upītes grīvu vai rāmo jūru, lai iekļūtu Kaudzīšu Reiņa vasaras mājiņā, pasēdētu kādā no daudzajām vasaras kafejnīcām un papriecātos par saulrietu, kas šeit ir īpaši skaisti. Turklāt jebkurā gadalaikā, arī ziemā.
