Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vai Ziemassvētku dāvanu, atlaižu un piedāvājumu drudzim, kas valda veikalos un ko man tā vien gribas nodēvēt par histēriju? Vai tiešām radio ļaudis un tirdzniecības darbinieki domā, ka šīs aktivitātes kādam rada svētku sajūtu?

Par to aizdomājos arī tāpēc, ka nesen kāds pētījums skaidri un nepārprotami vēstīja: pārlieku bieža Ziemassvētku dziesmu klausīšanās rada depresiju. Protams, var jau būt, ka autors to pavēstīja ar zināmu humora devu. Un tomēr... Tādēļ labāk paklausos ierakstus interneta vietnē "Spotify", kur varu izvēlēties noskaņojumam un savām vēlmēm atbilstošāko mūziku.

Starp citu, man šogad galīgi nenāca ne prātā mesties uz veikaliem, lai sarūpētu Ziemassvētku dāvanas ģimenei un draugiem. Neļāvos arī neprātīgai naudas tērēšanai, bet liku lietā šā gada braucienos iegādātās lietas, jo tad iepērkoties bija laiks tiešām piedomāt, kas ikvienam no potenciālajiem apdāvināmajiem varētu patikt un būtu vajadzīgs. Galu galā – nebūtu vēlams ar savu sarūpēto dāvaniņu iekļūt topā "Nevajadzīgās un bīstamās Ziemassvētku dāvanas"...

Un vēl, atskatoties uz gadu, kas beigsies jau nākamnedēļ, mani aizvien vairāk urda doma, ka, ļoti iespējams, arī es varētu pieteikties brīvprātīgo kustībā un vismaz reizi nedēļā apciemot tos bērnunamu iemītniekus, kuru aprūpēšanai šo iestāžu darbiniekiem nepietiek laika. Tāpēc mani ļoti iepriecināja ziņa, ka šai brīvprātīgo kustībai un apmācībām piesakās patiešām daudz patiesi ieinteresētu cilvēku, kuri, ja ne grib vai var kļūt par audžuvecākiem, vismaz šādi dod savu artavu, palīdzot šiem likteņa un dzīves apdalītajiem bērniņiem.

Tas varētu būt solījums, ko Ziemassvētkos un Jaunajā gadā dodu pati sev. Par šo iniciatīvu lielu paldies saku divām savām kolēģēm žurnālistēm, jo tieši viņas ar savām publikācijām aizskāra šo sāpīgo tēmu, ko viens otrs labprāt paslaucītu zem tepiķa.

Jā, un vēl šis gads paliks atmiņā ar vairāku radošu cilvēku, tostarp aktiera un režisora Valda Liepiņa un režisora Kārļa Auškāpa, došanos mūžībā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ar Valdi šovasar izveidojās ļoti draudzīga un veiksmīga radošā sadarbība... Tāpēc viņa aiziešana patiešām sāp, un ir sajūta, ka radies milzīgs robs. Kā teica viens paziņa, eņģelis ir pārlidojis pāri tā pamatīgi un jūtami, paņemot sev līdzi labus cilvēkus. Bet iespējams, ka tā tam bija jānotiek...

Un vēl, atskatoties uz šo gadu un tajā piedzīvoto, man gribētos, lai jebkāda labdarība nekļūtu par pasākumu, kad par dzīves pabērniem atceramies tikai Ziemassvētkos, bet turpinātos arī pēc tam. Jo dzīve pēc svētkiem taču nebeidzas!