Tas ir dabas stūrītis ļoti gleznainā teritorijā, un, kā vēsta pats nosaukums, te atrodami avotiņi, kas čalodami satek neparasti zilā, dzidrā ezerā. Ja neesat vēl bijuši Mežmuižas avotos, brīvdienās aizbrauciet un papriecājieties par vēlo rudeni un savdabīgo Latvijas dabas skaistumu.
Mežmuižas jeb Kaļķugravas avoti ir avotu sakopojums, kas atrodas dabas liegumā "Mežmuižas avoti". Tas ir interesants tūrisma objekts un aizsargājama dabas vērtība. Lieguma teritoriju šķērso Kaļķugrava, kurā izplūst septiņi avoti, satekot dzirnavu dīķī. Pēc Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) informācijas, dabas liegums ir 27 hektārus plašs, un tas dibināts 1977. gadā. Liegums iekļauts aizsargājamo teritoriju tīklā "Natura 2000", lai aizsargātu dažādu retu augu un dzīvnieku sugas un to dzīves vietas (biotopus). Kā liecina DAP interneta vietnē atrodamā informācija, liegumā ir aptuveni 20 dažādi biotopi.
Senākais šīs teritorijas vietvārds ir Meždzirnavas (Waldmühle), kas cēlies no šeit esošajām ūdensdzirnavām. Pie šīm dzirnavām 19. gadsimta beigās celta Allažu muižas mežniecība – Mežmuiža. Grava, pa kuru tek avoti, ir Kaļķugrava, un tās nosaukums radies no kaļķa iežu atsegumiem. Ieži savulaik izmantoti kaļķa ieguvei un malti ūdensdzirnavās. Dabas liegumā saglabājusies ūdensdzirnavu ēka un dzirnavu dambis. Ūdensdzirnavu dzīvojamā ēka, kas celta 19. gadsimta beigās, ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Allažu pagastā dzimis un vasaras savulaik pavadījis tēlnieks Teodors Zaļkalns. Pie dzirnavu dīķa atrodas viņa piemiņas akmens.
Dabas stūrītis noskaņas baudīšanai
Vietā, ko pazīstam kā Mežmuižas avotus, pirms vairākiem tūkstošiem gadu atradusies Baltijas ledus ezera senkrasta nogāze. Kaļķugravā, kur atsedzas Baltijas Ledus ezera senkrasts, iztek 7–14 avoti. Interesanti, ka avotu skaits atkarīgs no nokrišņu daudzuma: sausā laikā to ir septiņi, lietainākā – pat vairāk nekā desmit. Mežmuiža ir viena no nedaudzajām vietām Latvijā, kur sastopamie avoti veido avotkaļķus.
Dabas un klusuma baudītājiem Mežmuižas avotos patiks pastaiga pa dabas taku, kas papildināta ar informatīviem stendiem par šeit sastopamajām augu sugām. Avotu apskatei ierīkotas laipu takas un kāpnes. Mežmuižas avoti veldzē ar dzidru avota ūdeni (paņemiet līdzi pudeli!). Pie dzirnavām zem senatnīgiem ozoliem ierīkota ainaviska piknika vieta. Tūristi te var iekurināt ugunskuru.
Pēc pastaigas Mežmuižas avotos laiks piknikam zem senajiem ozoliem.
Avoti ir savdabīga dzīves vide dažādām augu un dzīvnieku sugām. Tekošajā ūdenī augi zaļo visu gadu, jo kaskāde un dīķis ziemā neaizsalst. Mežmuižas avotos ziemo ūdensstrazdi un meža pīles Sociālajos tīklos redzamās bildes liecina, ka dzirnavu ezeriņa neaizsalstošais ūdens ziemā vilina arī ziemas peldētājus. Tomēr Mežmuižas avotu apsaimniekotāja Helēna Dirže teic, ka peldēšanās šajā ezeriņā nav ieteicama, jo tas rada nelabvēlīgu ietekmi uz vidi: "Ezera gultnē ir zilie māli, kurus peldētāji izbradā. Peldēšanās te nav vēlama." Tāpat laiku pa laikam gadoties arī pa kādam resgalim, kas paposta dabu, izbraukājot ar kvadriciklu.
Tomēr Helēnas kundze vienmēr cenšoties ar laipnību sarunāt, aicinot cilvēkus būt saudzīgiem pret dabu. Viņa apmeklētājiem ne tikai kasē izsniedz ieejas biļetes, bet arī izrāda teritoriju un pastāsta par to. Šis darbs esot viņas sirdslieta, jo viņai ļoti patīkot satikties un runāt ar cilvēkiem, pastāstīt, kas Mežmuižas avotos mīt un ir sastopams.
"Daba te ir neskarta," saka Helēna. "Te dzīvo sīkas būtnes, kuras nedrīkst traucēt: reti sastopamā spožā skudra, zalktis. Zalktītim ir sava vieta, kur pavasarī viņš parādās, – pie pašiem avotiem. Sūnās pie avotu iztekas mīt mazi gliemezīši. Šeit aug daudzi reti sastopami augi: kumeļpēda, kaņepene, sārtā bezlape, kas koši uzzied agri pavasaros."
Dzidrais ūdens ļauj saskatīt dzirnavu ezeriņa gultnē esošo zilgano glūdu, kas piešķir ezeram ļoti neparastu krāsu. Ziemā ezeriņš neaizsalst.
Tūristu visvairāk ir pavasarī un rudenī
Apmeklētāju ērtībām teritorijā ir ierīkotas laipas, takas un kāpnes; apmeklētāji var ērti pasmelt un padzerties avota ūdeni. Pēc ūdens šeit braucot gan vietējie iedzīvotāji, gan siguldieši un citi apmeklētāji. Ja tic teiksmām, tad Mežmuižas avotu ūdenim piemīt dziedniecisks spēks. Es tur pati esmu bijusi, avota ūdeni smēlusi un dzērusi, un varu apstiprināt: labs!
Tie, kuri reiz ciemojušies Mežmuižas avotos, noteikti pamanīja, cik sakopta ir teritorija: zem ozoliem iekārtota atpūtas vieta, rudenī lapas sagrābtas, ziemā taciņas nokaisītas... Siguldas Tūrisma informācijas centrā stāsta, ka par teritoriju rūpējas īpašnieks, kurš pats dzīvo uz vietas, un sakopšanas darbus veic apsaimniekotāja Helēna Dirže. Viņa ir šīs teritorijas labais gariņš. Omulīgā Helēnas kundze stāsta, ka teritorijas apkopšana ir viņas pārziņā, un pašvaldība šajos darbos neiesaistās. Arī īpašas talkas teritorijas uzkopšanai netiek rīkotas, jo "neviens tā neizdarīs kā es. Lapu savākšana, atkritumu izvešana un viss pārējais – tas ir mans darbs un mans prieks."
Teritorija tiek rūpīgi kopta, un apmeklētāji te ir ļoti gaidīti visu gadu.
Tā Helēnas kundze cauru gadu uzrauga, lai dabas takas būtu tīras, ziemā sniegs notīrīts, vasarā zālīte nopļauta, rudeņos lapas sagrābtas, atkritumi izvākti. Mežmuižas avotos Helēna dzīvo un teritoriju apsaimnieko jau 11 gadus – no 2006. gada. Helēnas kundzei ļoti patīkot tikties ar cilvēkiem. "Sestdienas un svētdienas man ir kā lielas svētku dienas! Pošos uz tām ar prieku, sagaidu cilvēkus, labprāt aprunājos," par savu darbu un sirdslietu saka Helēnas kundze.
Kad tad ir tā īstenā tūristu sezona Mežmuižas avotos? Helēnas kundze stāsta, ka pavasarī un rudenī. "Visvairāk apmeklētāju ir vizbuļu ziedēšanas laikā, kad kokiem lapas vēl tikai plaukst, un arī rudenī. Visi brauc uz zelta rudens baudīšanu Siguldā, bet, kad Siguldā vairs nav kur apgriezties, tad brauc pie mums – uz Kaļķugravu. Ārzemju tūristu mums ir maz. Vairāk vietējo iedzīvotāju."
Daba Mežmuižas avotos visinteresantākā ir agrā pavasarī un vēlā rudenī. Kailie koku zari un avotu ūdens rada neparastas dabas gleznas, ko vērts redzēt.
Sapnis par forelītēm
Tā kā Mežmuižas avotiem ir ļoti stāvs kritums, šeit bijušas ierīkotas ūdensdzirnavas. Laikos, kad griezās Kaļķugravas dzirnavu ūdensrats, gleznainajās, no Latvijas šūnakmens celtajās dzirnavās esot maluši visi gaņģi. Teritorijas apsaimniekotāja Helēna Dirže zina teikt, ka kolhoza laikos šeit malti lopbarības graudiu, bet tas ticis darīts jau ar elektrību. Lejpus avotiem esošā dzirnavu dīķa gultne ir īpatnējā zilā tonī – dziļumā redzama neparasta devona laikmeta zilganā glūda. Dzirnavezeriņa ūdens ir ļoti dzidrs un caurspīdīgs.
"Pavasarī ar saimnieku runājām, ka gribētos ezeriņā ielaist zivtiņas," stāsta apsaimniekotāja. "Reiz ielaidām foreles, bet tās diemžēl kāds pa kluso izmakšķerēja. Foreļu te vairs nav."
Helēnas kundze priecājas, ka savulaik dzīves līkloči atveduši viņu uz Mežmuižas avotiem. Viņa pametusi dzīvi Rīgā un šobrīd dzīvo 300 metru attālumā no avotiņiem. "Man prieks par dabu," saka Helēna, "priecājos, ka varu šeit sakopt. Man ļoti gribētos sagaidīt Latvijas simtgadi un sakopt šo dabas stūrīti, lai būtu skaisti, lai priecētu to cilvēku sirdis, kuri šeit atbrauc un pastaigājas. Man ir prieks dzīvot un citiem palīdzēt!"
Pie dzirnavu dīķa ir piemiņas akmens Teodoram Zaļkalnam. Tēlnieks ir dzimis Allažos un daudzas vasaras aizvadījis šeit, Mežmuižas avotos.