Aprakstīta jau Indriķa hronikā
Aizbraukt līdz Carnikavai ir pavisam vienkārši: atliek iekāpt vilcienā Rīga–Skulte, un jau pēc apmēram 40 minūtēm esi galā. Stacijā mani sagaida viena no trim šīs dienas pavadonēm – Carnikavas Tūrisma informācijas centra konsultante Venta Pastare. Sēžamies viņas mašīnā un dodamies uz Carnikavas Novadpētniecības centru, kas iekārtots "Cēlājos" – 19. gadsimta Vidzemes zvejnieku mājas kopijā (oriģināls pirms 50 gadiem pārvests uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur aplūkojams joprojām).
Kādreiz pie “Cēlāju” mājām atradās viena no svarīgākajām pārceltuvēm pār Gauju. Nu šeit iekārtots Carnikavas Novadpētniecības centrs.
Tur sastopu abas pārējās manas šīs dienas ceļa biedrenes – Maiju Sarkani un Olgu Rinkus, kuras tik aizrautīgi prot pastāstīt gan par Novadpētniecības centrā apskatāmo ekspozīciju, gan novada vēsturi, ka laiks aizrit kā vēja spārniem.
Šeit apskatāms plašs dažādu zvejas rīku klāsts: murdi, grozi, bušu zvejas tīkli, zvejnieku zābaki, tača modelis... Tas ir tikai loģiski, jo šeit aizvien ir dzīvas zvejniecības tradīcijas. Tiesa, kā saka manas gides, zivju kļūstot aizvien mazāk: par lučiem šeit neviens vairs ij nerunājot, savukārt īpašā Carnikavas delikatese – nēģi – ar katru gadu kļūstot aizvien dārgāki.
"Tas tāpēc, ka izdzīvo apmēram 10 procenti jauno zivtiņu," bilst Māra, kamēr našķojamies ar karstu piparmētru tēju, nēģmaizītēm un spriežam, kur garšīgāki nēģi – šeit vai Salacgrīvā. "Protams, ka pie mums!" atskan trīsbalsīgs sauciens, un pēc tam seko stāsti par to, kāpēc savulaik zvejniekiem bijis grūti atrast sievu – izrādās, ne visām dāmām, kuras šeit vēlējušās ieprecēties, gājis pie sirds īpatnējais ceptu nēģu aromāts.
Uzzinu arī, ka "Cēlāju" mājām ne velti dots šāds nosaukums: laikā no 14. līdz 17. gadsimtam, lai no Rīgas nokļūtu Pērnavā, tika izmantots zemes ceļš, kas Gauju šķērsojis tieši šeit – pie vienas no trim nozīmīgākajām Gaujas lejteces pārceltuvēm, un "Cēlāju" iedzīvotāji gan cilvēkus, gan kravas Gaujai pāri cēla līdz pat 19. gadsimta beigām.
Aplūkojot plašo ekspozīciju, kas ataino šīs vietas vēsturi (pirmo reizi Carnikavas vārds minēts Indriķa Livonijas hronikā jau 1211. gadā), uzzinu gan to, ka lībieši šo vietu dēvējuši par Sarnikau – 'ošleja', bet vācieši par Koivemund – 'upes mute', gan to, kādēļ šeit faktiski nav atrodami nekādi arheoloģiskie priekšmeti, kas tiešām apliecinātu, ka šī vieta bijusi apdzīvota jau vairāk nekā 800 gadu.
Izrādās, pie vainas ir ceļojošās kāpas un Gauja, kas vairākkārt mainījusi gultni, sev līdzi dzelmē aiznesot ne tikai senos ciematus vien, bet plūdu laikā – arī mājas vai vismaz to daļas. Līdz ar to viss vēsturiskais ir vai nu zem smiltīm, vai upes gultnē.
Carnikavas Novadpētniecības centrā aplūkojami nēģu un citu zivju zvejai domātie tīkli, murdi un grozi.
Uz mūžiem zudusī pils
Lielā vitrīnā ieraugot skaistas un iespaidīgas ēkas, kas atgādina pili, maketu, rodas loģisks jautājums: vai tiešām tā ir Carnikavas muiža?! Izrādās, jā, tāda šeit pastāvējusi līdz pat 1917. gadam. "Carnikavas muiža jeb pils celta 18. gadsimta beigās pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta, un tā tiešām bija grezna itāliešu stila ēka," vedinot mani aplūkot senatnīgās fotogrāfijas, stāsta Maija Sarkane un piebilst, ka muižas īpašnieki daudzkārt mainījušies – sākotnēji tajā saimniekojis grāfs Ernests Reinholds fon Mengdens, taču pēc viņa dēla un mantinieka nāves ēka sākusi ceļot no viena īpašnieka pie cita, tikusi vairākkārt pārdota un ieķīlāta.
Kādu brīdi tā piederējusi biologam Kristianam Panderam, kurš, dzīvojot Carnikavā, veicis ievērojamus pētījumus paleontoloģijā, aprakstot Devona perioda zivju pārakmeņojumus. Katrā ziņā, abu dzimtu pārstāvjiem Carnikava palikusi siltā atmiņā, un nesen šeit ciemojušies gan Mengdenu, gan Panderu dzimtas pēcteči.
Bet par bijušo godību tagad liecina vien muižas parks, kurā kopš muižas laikiem saglabājies dīķis un viens kolonnas kapitelis, bet lauvas, kas sargājušas pils ieeju, nu atrodas pie Cēsu Jaunās pils ieejas. Tiesa, esot apsolīts – ja Carnikavas muižas ēka kādreiz tiks atjaunota, lauvas varēšot dabūt atpakaļ. Vēl divi Carnikavas muižas kolonnu kapiteļi tagad atrodas pie Latvijas Universitātes ieejas Merķeļa ielas pusē.
Taujāta, kas īsti noticis ar muižas ēku, kas līdz 1917. gadam varēja lepoties ar Vidzemes greznākās muižas titulu, Maija stāsta, ka ēka cietusi gan 1905. gada revolūcijā, gan Pirmajā pasaules karā, bet tad kādā naktī nodegusi pavisam. Tālab izlemts drupas nojaukt, jo acīmredzot nevienam nav bijis nedz vēlmes, nedz naudas, ko ieguldīt ēkas atjaunošanā.
Garākais gājēju tilts Latvijā!
Vai atceraties Jāņa Paukštello dziedāto dziesmiņu par mūsu ceļiem un tiltiem no izrādes "Džons Neilands"? Tā ir pirmā, kas ienāk prātā, ieraugot pirms trim gadiem – 2014. gada 18. novembrī – ekspluatācijā nodoto vairāk nekā 200 metrus garo gājēju tiltu pār Gauju, kas savieno Carnikavu ar Gauju un Siguļiem – bijušo Carnikavas novada vēsturisko centru (kopā ar piebraucamajiem ceļiem tilts ir kilometru garš).
Manas gides stāsta, ka līdz tam nācies vai nu mest 13 kilometru līkumu, vai, riskējot ar dzīvību un veselību, Gauju šķērsot pa dzelzceļa tiltu, kas būvēts 1930. gados. Spriežot pēc Maijas stāstītā, tas bijis visai ekstrēms pasākums: nācies iet pa gulšņiem, kuriem cauri vīd ūdens, bet, tuvojoties vilcienam, bija jāieraujas nelielā nišā pie margām (statistikas dati liecina, ka bijis gana daudz bojā gājušu un smagas traumas guvušu cilvēku).
"Es arī esmu visai daudz staigājusi pāri vecajam tiltam, tāpat kā mēs visi," smaidot atzīst Maija, kamēr izmēģinām jauno gājēju tiltu, ko iecienījuši arī velosipēdisti, savukārt Venta un Olga viņas teikto papildina ar kolorītiem stāstiem, kā carnikavieši Gauju ziemā šķērsojuši, ejot pa nēģu tačiem, turklāt atšķirībā no salacgrīviešiem carnikavieši nekad nav izmantojuši dēļus ...
Tiltu no abām pusēm noslēdz barjeras, lai pa to nebraukātu mašīnas, kaut gan konstrukcija un tilta platums to atļauj. Ja tilts jāšķērso palīdzības dienestu mašīnām – ugunsdzēsējiem, "ātrajiem" vai policijai –, barjeras tiek atslēgtas.
Piejūras parkā var apskatīt tēlnieka Viļņa Titāna veidoto skulptūru “Atceroties”, kas veltīta represijās cietušajiem carnikaviešiem.
Pagūstam apskatīt arī pazīstamā skulptora Viļņa Titāna veidoto skulptūru "Atceroties", kas sākotnēji tapusi, pieminot 1919. gadā vācu armijas nošautos carnikaviešus, taču nu tā veltīta visiem šā novada iedzīvotājiem, kuri cietuši dažādu varu režīmos.
Īpašais nēģu vilciens
Tā kā esam turpat pie parka, kur ik gadu notiek slavenie un kupli apmeklētie Nēģu svētki, šī zivs sarunās tiek piesaukta ik pa brīdim. "Vai zinājāt, ka 1934. gadā pat tika organizēti vairāki speciālie vilcieni no Rīgas? Viens ķiršu un ābeļu ziedēšanas laikā devās uz Dobeli, savukārt rudenī, nēģu laikā, uz Carnikavu nāca "nēģu vilciens", kam bija ļoti liela piekrišana," stāsta manas gides, un mēs varam tikai iztēloties, kā vairāki simti cilvēku devās uz Tautas namu, kur vietējie zvejnieki un cepēji bija sarūpējuši mielastu. Reiz gadījies, ka ar sagādāto nēģu daudzumu nav pieticis, tālab zvejniekiem nācies doties uz mājām papildināt delikatešu krājumu.
To, kad tieši parādījusies cepto nēģu želejā recepte, neviens laikam nav pierakstījis, taču vēstures fakti liecina, ka nēģu zveja bijusi viens no galvenajiem kādreizējās Carnikavas muižas naudas avotiem. "Ap 1875. gadu muižas teritorijā tika ierīkota pirmā zivju audzētava Latvijā un Krievijā, ko iekopa zivkopības speciālists vācietis Alvīns Hiršs, kurš bija viens no konservēšanas aizsācējiem," stāsta manas gides un mazliet nostalģiski piebilst, ka tagad ar zivju zveju nodarbojas vairs tikai divas brigādes...
Kalnā pie Ojāra Vācieša
"Tā es iedomājos:
guļu labajos Carnikavas kapos, sausās smiltiņas,
un gadsimtu gājputnu ceļš iet taisni man pāri. Un tie lido
Nepārtraukti."
Tā pirms aiziešanas mūžībā rakstīja izcilais dzejnieks Ojārs Vācietis (1933–1983), un šī vēlme tika piepildīta, jo viņš tiešām atdusas Carnikavas novada Siguļu kapu visaugstākajā vietā. 2013. gadā, dzejnieka 80 gadu jubilejā, viņa atdusas vietā tika uzstādīts Ingunas Rībenas projektētais un tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidotais piemineklis jeb, pareizāk sakot, memoriāls, kas 2015. gadā tika papildināts ar piemiņas zīmi viņa dzīvesbiedrei – dzejniecei un tulkotājai Ludmilai Azarovai.
Carnikavas kapos daudzi interesenti apmeklē dzejnieka Ojāra Vācieša un viņa dzīvesbiedres – dzejnieces un tulkotājas Ludmilas Azarovas – atdusas vietu.
Maija un Olga pastāsta, ka dzejnieka atdusas vietu, kas ir skaisti sakopta (šefību pār to uzņēmusies novada pašvaldība), bieži mēdz apmeklēt gan skolēnu grupas, gan citi interesenti, un var iztēloties, kā rudeņos šai vietai pāri lido gājputni. "Rudeņos mēs viņus pavadām, bet pavasarī gaidām atpakaļ," nosaka Maija. Dāmu mudinātas, vēl aizstaigājam līdz kapu kolumbārijam.
Tiesa, carnikavieši, šķiet, nav naski savus piederīgos apglabāt šeit, jo uzkalniņā var manīt tikai pāris kapa plāksnīšu (viena liecina, ka šeit atdusas Padomju Savienības varonis Vilis Samsons). Noteikti ir vērts apskatīt arī kapliču un Gustavam Falkam – vienam no Carnikavas muižas nomniekiem – veltīto kapa pieminekli, kas ir kā atgādinājums un cieņas apliecinājums muižas darbībai un tās ļaudīm.
Protams, esot Siguļos, noteikti jāapskata vēl viens kultūras un vēstures piemineklis – 1728. gadā celtā baznīca, kas ir vienīgā līdz mūsdienām saglabājusies koka baznīca Vidzemes jūrmalas piekrastē. Tiesa, baznīcā pagaidām nekas nav aplūkojams, jo tā tiek pamatīgi restaurēta, un meistari sola, ka darbi varētu tikt pabeigti līdz nākamā gada vasaras beigām.
Pirms 280 gadiem celtā Siguļu baznīca pašlaik tiek renovēta.
Šis tas no neredzētā
Protams, apmēram četrās Carnikavā pavadītajās stundās redzēju tikai daļu no šī interesantā novada. Nākamajai reizei paliek gan Kaķu māja – apmēram 300 gadu vecas ēkas, kur savulaik atradies brīdinājuma punkts zvejniekiem – balts krustveida statīvs ar raidītājiem, gan kādreizējais Blusu krogs – 1726. gadā celta ēka šosejas malā, kur, iespējams, ar laiku taps Amatniecības centrs...
Arī līdz Gaujas ietekai jūrā, ceļojošajām kāpām un padomju armijas bunkuriem nepagūstam aizbraukt, to atstājot mazliet piemērotākiem laikapstākļiem. Arī mākslinieces Jūlijas Podziņas brīnišķīgajiem porcelāna darinājumiem uzmetam vien aci, sarunu pārceļot uz laiku, kad abas atradīsim vismaz divas brīvas stundas, jo process un stāsts parasti aizņemot tik daudz laika...
Atpakaļceļā uz Carnikavas staciju, kas ir labi saglabājies 30. gadu koka arhitektūras piemineklis, spriežam: kārtīgai novada interesantāko un aizraujošāko vietu un objektu apskatei bez skriešanas nepieciešama vismaz vesela diena.
