Taču šajā stāstā ir kāds otrajā plānā palicis, taču ne mazāk nozīmīgs fakts. Vismaz pēc mammas Žannas teiktā, svešs vīrietis, reliģiskās organizācijas "Žēlastības upe" mācītājs Kaspars Gulbis, ir aizvedis meiteni uz savu dzīvokli. It kā, lai stāstītu par Dievu.
Tagad atliek tikai lūgt Dievu, kaut tiešām tā arī būtu noticis. Taču fakts, ka mazs bērns tiek vests uz svešu dzīvokli, mūsu paranoiskajā laikmetā, kur ziņās to vien dzirdam, kā kārtējos atklājumus par katoļu mācītājiem – pedofiliem, rada bažas. Vismaz man.
Dievs grib, lai bērni Viņu iepazīst. Jo bērnu sirdis ir tīras un skaidras. Taču, dzīvojot šajā pasaulē, kas ir pilna ar ļaunumu, izvirtībām un naidu, ikvienam kristietim ir kārtīgi jāpadomā, KĀ viņš sludina Dieva vārdu un vai bērnu vešana uz savu dzīvokli, vecākiem to nezinot, kā, pēc mammas teiktā, ir noticis šajā gadījumā, ir labākais veids. Es gan negribētu, lai mazās Alīnas vietā būtu mana atvase. Pat, ja tam ir tik cēls mērķis kā evanģelizēšana.
Ja gribas, lai neticīgo atvases uzzina par Dievu, labāk sarīkot viņiem nometni vai izklaides dienu ar kristīgiem elementiem kaut vai vietējā parkā, draudzes pagalmā vai lūgšanu zālē. Tas neprasa milzu līdzekļus – uzcienāt bērnus ar končām un pastāstīt, ka Dievs viņus mīl. Tas, manuprāt, ir daudz labāks un korektāks veids, kā atvērt mazo sirdis Viņa vārdam. Ne velti kārtīgas kristīgās draudzes tieši tā arī dara.
Secinājumus izdariet paši...
Par to, vai vecāki mazajai Alīnai Pilsētniecei dara pāri, lai vēta attiecīgās institūcijas. Viņu darbā jaukties negrasos.