Kopš reformu veikšana aizritējuši tikai trīs gadi un viens mēnesis.
Dažviet Rīgu apjozošo šoseju malās vēl palikuši vēja pluinīti plakāti, kas sveicinot aicina apmeklēt Rīgas rajona skaistākās vietas. Lielākā daļa iedzīvotāju ir absolūti vienaldzīgi – pastāv Rīgas rajons vai nepastāv. Ja vien nebija kādā saskarē ar Rīgas rajona padomi, citādi rajona klātbūtni neizjuta. Atšķirīgā situācijā bija iestādes, kas atradās Rīgas rajona padomes pārziņā, – tagad finansiālu grūtību vajātā Mālpils profesionālā vidusskola, nu jau slēgtais Baldones bērnunams Mercendarbē un citas.
Sējas mērs pielej eļļu ugunij, minēdams, ka dažas pašvaldības varētu nonākt Jelgavas pārziņā, citas – Siguldas "olu groziņā". Lai vai kā, Pierīgai nebija un nevar būt sava loģiska centra. Stopiņos vai Ādažos dzīvojošie taču nekad neskries uz Siguldu "nokārtot darīšanas", bet olainieši nebrauks "atpakaļ" uz Jelgavu, jo dzīve tāpat lielos vilcienos saistīta ar galvaspilsētu.
Bet bez "darīšanām" savukārt nav jēgas, ka tāds rajons vispār pastāv. Kā nevaram, tā nevaram, tēlaini izsakoties, nospraust katrs savas sētas malu ar klūdziņu žogu un dzīvot mierā. Izmaiņas vajag par katru cenu.
Var jau būt te var pieminēt "jaunas slotas" efektu, savukārt "vecie buki" (kā mazā Sējas novada pagastvecis Guntis Liepiņš sarunā ar RAA) atzīst, ka pagastu nosaukumu maiņa un pat robežu staipīšana nav devusi vēlamo panacejas efektu.
Kā karsts kartupelis mutē kārtējo reizi tiek kulstītas mēles par robežām un reformām. Azartiskais ministrs Edmunds Sprūdžs ir tik sparīgs, ka gatavs ne tikai vēlreiz grozīt novadu robežas, bet arī celt no kapiem ārā viņa priekšgājēju nāvei nolemtos rajonus.