Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Izstāžu zālē ieraudzīju milzīgu mākslinieka Roberta Dinera misiņā veidotu aktiera dzimtas koku (att.), sazarotu un skaistu – nu gluži kā tautas pasakās tik bieži pieminēto zelta ābeli. Izstāžu zāles vadītāja Dace Ulpe pastāstīja, ka piesakoties un atrodoties arvien jauni Eduarda Pāvula attāli radi, ko dažādas dzīves peripetijas aizvedušas prom no Latvijas; tātad – cilvēkiem ir interese par savām saknēm.
FOTO: Ieskatīties Eduarda Pāvula dzīves un aktiera gaitās

Otrs stāsts: šo domu par senču un sakņu meklēšanu uzjundīja pagājušās nedēļas nogalē Latvijas Nacionālajā teātrī redzētā Ingas Ābeles romāna "Klūgu mūks" dramatizējuma pirmizrāde. Viens no izrādes tēliem – Māra no Latgales – arī cenšas sameklēt savas saknes.

Arī man tas šķiet svarīgi – apzināties savas saknes. Protams, nedz vecāku, nedz vecvecāku, kam šīs lietas pajautāt, vairs diemžēl nav šai saulē, taču ir arhīvi, kuros rakņāties (protams, ir mūžīgā atruna – kad man būs vairāk brīva laika...), zīmēt dzimtas koku, meklēt tā sazarojumus, pētīt senas, nodzeltējušas ģimenes fotogrāfijas un mēģināt atsaukt atmiņā, ko, tās reiz rādot, stāstīja vecmāmiņa... Jo ne velti, šķiet, Konstantīns Raudive savulaik uzsvēra, cik svarīgi katrai tautai (un indivīdam) ir apzināties savu vēsturi.

Par sakņu meklēšanu, kā jau teicu, aizdomājos, arī skatoties "Klūgu mūku": par to, cik ļoti reizēm nodarām pāri cilvēkiem – šajā gadījumā filozofam, rakstniekam un priesterim Francim Trasunam, kurš tik daudz izdarīja Latvijas labā, ziedojot divas mīlestības augstāka mērķa vārdā.

Cik daudz mēs zinām par šo izcilo cilvēku? Jā, varbūt kāds šo vārdu redzējis pazibam kādā grāmatā vai preses izdevumā... Vai informācija par viņu tika slēpta apzināti – tādēļ, ka tas kādam vienkārši bija izdevīgi? Vai kāds negribēja, lai uzzinām kaut ko vairāk par Latgali, sauktu arī par Inflantiju, tik ilgi pakļautu svešām varām un ietekmei, pirms tā kļuva par pilntiesīgu Latvijas sastāvdaļu?

Ceru, ka tas neizklausās pēc sazvērestības teorijas. Lai nu kā, gatavojoties mūsu valsts lielajai jubilejai, varbūt uz brīdim piestāsim savā ikdienas skrējienā, lai padomātu un atcerētos gan mūsu dižgarus, pateicoties kuriem esam tikuši pie savas valsts, gan savus senčus un savas dzimtas vēsturi. Jo tikai visi kopā mēs esam Latvija.