ANDREA BOČELLI KONCERTS
Reizi gadā, parasti gan tas notiek jūlija beigās, Andrea Bočelli dzimtajā Lajatico ciematiņā pulcējas tūkstošiem cilvēku – dziedātāja talanta cienītāju –, lai noklausītos teju divarpus stundu garo koncertu. Šogad brīvdabas koncertzālē "Teatro del Silenzio" bija manāms arī krietns pulciņš no Latvijas, un šajā Bābeles valodu un tautu sajaukumā starp desmit tūkstošiem klausītāju dzirdēja teju visas pasaules valodas.
Par koncertu: vienā vārdā – iespaidīgi! Koncerts, kurā skanēja gan pazīstamas operu ārijas ("Nessun Dorma" u.c.), gan neapolitāņu dziesmas u.c. gan paša Bočelli, gan viņa viesu (Dinārs Alijevs u.c.), dēla Mateo Bočelli, Haiti bērnu kora un orķestra (Čehija) sniegumā, bija tiešām krāšņs, skaists un emocionāls. Esmu laimīga, ka to redzēju un dzirdēju klātienē. Pieļauju, ka dziedātāja koncerts Rīgā 7. novembrī arī būs skaists, taču diez vai "Arēnā Rīga" iespējams panākt tādu vērienu, kādu pieredzējām Andrea Bočelli dzimtajā ciematā Toskānas lauku vidū.
LIVORNO ŪDENS BAUDAS
Ostas pilsēta Livorno mūsdienās ir mazliet piemirsta, lai gan to ir vērts apskatīt. Vislabāk to darīt, ar kuģīti dodoties braucienā pa daudzajiem kanāliem (viens no Livorno rajoniem pat tiek dēvēts par Mazo Venēciju). Kapteinis gan nekādas serenādes nedzied, taču kuģīša skaļruņos, mijoties stāstam par pilsētu, skan itāļu melodijas, bet saulē sakarsušie kanāli mazliet smaržo pēc zivīm. Vēl ir vērts iegriezties Livorno Zivju tirgū un nogaršot Il Ponce – dzērienu, ko savulaik zāļu vietā lietoja jūrnieki (rums + viskijs + karsta kafija + cukurs; ir arī maigāks variants – ar mandarīnu liķieri). Un, protams, pa ceļu, kas vijas gar gleznaino jūras krastu, aizbraukt līdz Kastigliončello (Castiglioncello) – pilsētiņai, kurā dzīvojis brīnišķīgais aktieris Marčello Mastrojāni. (Villā, kas atrodas kraujas malā, savulaik esot risinājusies īsta bohēma.) Kādā no piekrastes restorāniem var nobaudīt caciucco – zivju zupu, bet pēc tam nokāpt līdz akmeņainajai pludmalei, lai izpeldētos dzidrajā smaragdkrāsas ūdenī. Īsāk sakot – skaisti!
Marčello Mastrojāni villa (no kreisās) Kastigliončello.
IELŪKOJOTIES ALABASTRA NOSLĒPUMOS
Volterras pilsētas vārds varētu būt pazīstams romāna "Krēsla" cienītājiem – kā pilsēta, kurā mīt mūzšenie vampīri Voltūri. (Mēs gan nevienu vampīru nesastapām...) Šī ir burvīga, šarmanta, sena etrusku pilsētiņa, kurā vēl nedaudz saglabājušās šīs senās civilizācijas pēdas. Tā pārsteidz ar šaurām, skaistām ieliņām, maziem pagalmiņiem, jaukiem krodziņiem, lieliskām sudrablietām un, protams, alabastru – šā reģiona un pilsētas "firmas zīmi".
Jāteic atklāti, es nemaz nezināju, ka Volterra tiek dēvēta par alabastra galvaspilsētu un ka Toskānā ir visnotaļ lielas šā skaistā minerāla ieguves vietas (to iegūst gan raktuvēs, gan tāpat – visur, kur atrodami alabastra "iestrēgumi", turklāt – dažādu krāsu). Paviesojāmies vienā no vecākajām Volterras alabastra apstrādes darbnīcām, kur uzzinājām gan to, ka ar šā minerāla ieguvi un apstrādi nodarbojušies jau etruski (izskatās, ka Toskānā bez viņiem nevar paspert ne soli, un žēl, ka par šo seno civilizāciju tik maz zinu), gan to, ka aizvien liela daļa alabastra izstrādājumu tiek darināti ar rokām. Un ka ir īpašs noslēpums, kāpēc tiem piemīt tik skaists spīdums. Arī to, ka alabastra putekļi atšķirībā no marmora putekļiem neesot kaitīgi veselībai – vismaz tā mums tika apgalvots. Bija ļoti karsti, bet ļoti interesanti.
ZEM TOSKĀNAS SAULES
Areco (Arezzo) un Kortona (Cortona) – divas jaukas Toskānas pilsētiņas, kas cieši saistītas ar kino: Areco, kas ir arī dzejnieka Petrarkas dzimtā pilsēta, tapusi Roberta Benīni filma "Dzīve ir skaista", savukārt Kortonā – filmas "Zem Toskānas saules" ainas. Tiesa, Areco esam tieši tajā dienā, kad visā vecpilsētā notiek lielais antikvāro lietu tirgus, līdz ar to novērtēt pilsētas skaisto arhitektūru ir pagrūti. Nenoliegšu, ka acis vairāk pievēršas vintage stila lietiņām, un, ja vien lidmašīnā nebūtu bagāžas ierobežojuma... saprotiet paši, kas notiktu. Savukārt, lai iekarotu Kortonu, atkal jākāpj kalnā, kas 39 grādu karstumā ir īsta "izklaide" (nu kāpēc dažās Itālijas pilsētiņās ir ierīkoti pacēlāji, bet dažās nav?). Un tomēr šī pilsētiņa, kuras ielās tapusi filma "Zem Toskānas saules", arī ir ļoti šarmanta. Īpaši, kad esi apsēdies uz katedrāles kāpnēm, lai pavērtos apkārt, un saproti, ka akmens pakāpieni sakarsuši līdz tādai temperatūrai, ka šeit varētu uzcept olu... Tiesa, pēc dienišķā Aperol spritz ir mazliet vairāk spēka papētīt suvenīrveikaliņu piedāvājumu – smaržīgi dažādu izmēru ziepju gabaliņi te ir tādā izvēlē, ka nevar saprast, ko pirkt: rožu, lavandas, magnoliju, citronu, frēziju, turklāt par tik labu cenu... Salīdzinājumam: Rīgā līdzīgām ziepēm ir vismaz 200 % uzcenojums.
Kortona.
ISOLA D'ELBA UN ISOLA PIANOSA
Ir laiks kāpt prāmī, lai uz dažām dienām apciemotu Elbas salu (Isola d'Elba) – to pašu, uz kuru trimdā bija izsūtīts Nepoleons un kas pieder Itālijai, nevis Francijai. Ar ērtu prāmi jau pēc stundas izkāpjam Portoferrajo (Portoferraio) – Elbas salas galvaspilsētā, ko apskatīsim vizītes beidzamajā dienā. Bet vispirms mums jāizbauda pacelšanās Monte Kapana kalnā (Monte Capanne) – salas augstākajā virsotnē (1019 m), turp dodoties ļoti dīvainā pacēlājā, kas atgādina putnu būrus. Ir mazliet ekstrēmas izjūtas, bet 20 minūšu garajam braucienam patiesībā nav ne vainas. Pēc maza brīža dodamies atpakaļ, jo mūs vēl gaida vīna degustācija un vakariņas vienā no salas bioloģiskajām saimniecībām (tās bija izcilas!).
Nākamajā rītā šķērsojam salu, lai ar mazu kuģīti dotos uz Pjanosas salu (Isola Pianosa) – pašu itāļu iecienītu atpūtas vietu. Salā līdz 2011. gadam bijis cietums, tādēļ atpūtniekiem tā ir pieejama tikai dažus pēdējos gadus. Katru dienu salā, kur dzīvo tikai desmit cilvēku, tiek ielaisti 250 tūristi (mums gan bija aizdomas, ka uz kuģīša ir mazliet vairāk cilvēku), lai viņi stundas piecas varētu sauļoties un peldēties dzidrajā ūdenī. Kad saules un ūdens ir par daudz, var darīt visu ko citu: iemukt ēnā un vējā, lai palasītu jaunāko romānu, malkot kārtējo kokteili vai, spītējot pamatīgajam karstumam, apstaigāt salu un izpētīt jau grūt sākušās ēkas. Bet kopumā D vitamīns ir uzņemts pietiekami, arī enerģija atlikušajām ceļojuma dienām sasmelta.
PORTOFERRAJO UN NAPOLEONA VILLĀ
Mūsu ceļojums strauji pietuvojies beigām, un priekšpēdējās dienas rītu atvēlam Portoferrajo apskatei. Spītējot karstumam, uzkāpjam vecpilsētā un apskatām arī Napoleona villu – te Francijas imperators nodzīvoja desmit mēnešus, kad pēc 1812. gada kara tika izsūtīts trimdā. No trim salām – dzimtās Korsikas, Sardīnijas un Elbas – Napoleons izvēlējās tieši beidzamo. Un jāteic, ka Elbas salas iedzīvotāji viņu joprojām uzskata par savējo, jo trimdas laikā Napoleons attīstīja salas infrastruktūru, lika būvēt ceļus, slimnīcas utt. Villa ir iekārtota visai spartiski, un iekārtojums esot maksimāli saglabāts tāds pats kā Napoleona dzīves laikā. Ak jā, atbildot uz dažu jautājumiem: Elba dažādu vēsturisku peripetiju rezultātā pieder Itālijai, nevis Francijai.
Pati vecpilsētiņa ir ļoti jauka un šarmanta – kā jau visas mazās Toskānas pilsētiņas, un no turienes ik pa brīdim paveras brīnišķīgs skats uz jūru, kuģiem, kalniem. Pēc tam vēl ir nedaudz laika atvilkt elpu, nopirkt kādu suvenīru, piemēram, vietējo smaržu "Aqua del Elba". Tad vēl iegriežamies vietējā alus darītavā nobaudīt salas ražojumus, bet pie ostas, gaidot savu "Moby Baby" prāmi, izdzeram divas lielās vīna pudeles un tad jau varam celties pāri uz kontinentu...
Portoferrajo.
ORVJETO: DOMS, OZA ZEMES BURVIS UN SKAISTĀ MAJOLIKA
Skaistā ceļojuma pēdējā dienā pirms mājupceļa vēl iegriežamies par Umbrijas pērli dēvētajā Orvjeto (Orvieto). Šī senā etrusku pilsēta (atkal jau etruski!), kurā var nokļūt ar funikulieri, atkal priecē acis ar šaurām ieliņām, maziem pagalmiņiem, veikaliņiem, īpašo Umbrijas keramiku (šķiet, to dēvē arī par majoliku), garšīgo Umbrijas vīnu un, protams, brīnišķīgo Domu – vienu no visskaistākajām un varenākajām katedrālēm, kādu jebkad esmu redzējusi. Vēl šeit atklājām Burvja Oza zemi, ļoti garšīgu saldējumu un ne to vien. Pēc šī ceļojuma skaidrs ir viens: lai cik slavenas būtu Itālijas lielās pilsētas, piemēram, Florence, Roma un Piza, īstā šīs valsts vērtība ir tieši mazās, šarmantās pilsētiņas ar savu īpašo harizmu un atmosfēru. Un vislabāk tās izstaigāt no rīta, pirms tās apsēduši tūristu bari.
Umbrijas pērle Orvjeto pārsteidz ar burvīgām mazām ieliņām un interesantiem veikaliņiem.
