Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Starp daudzajiem un dažādajiem festivāliem "Sajūtu festivāls" izcēlās ar vienkāršo un skaidro vēstījumu – uz šejieni jābrauc īpašu sajūtu meklējumos. Protams, sajūtas radīt var jebkas un jebkur, taču mums brauciens uz Dikļiem bija īpašs kaut vai tāpēc, ka nekad Dikļu pilī nebijām bijuši.

Pils tēla veidotāji bez liekas kautrības Dikļu pili dēvē par "izcilu vietu". Tas rakstīts gan mājaslapā, gan bukletos, pat uz festivāla ieejas aproces. It kā sīkums, taču apgalvojums "izcila vieta" pievērš uzmanību un rada vēlmi to pārbaudīt. Man pozitīvas sajūtas radīja ne tikai pasākuma muzikālā programma, kas bija galvenais, kā dēļ braucām, bet arī citi aspekti.

Pirmkārt, pati pils ir ļoti skaista, turklāt īpašu vērtību tai piešķir daudzās gleznas, ko iespējams aplūkot pils gaiteņos. Festivāla apmeklētāju skaits bija tāds, ka pili varēja izstaigāt nedrūzmējoties, arī pils lielais balkons bieži bija tukšs. Varējām stāvēt balkona vidū ar skatu uz parku un iztēloties, kā savulaik jutās tie, kam pils piederēja. Vareni!

Otrkārt, patīkami pārsteidza tas, ka festivāla apmeklētāju vidū bija daudz ģimeņu ar bērniem. Tās noteikti būs skaistas bērnības atmiņas – kopā ar vecākiem staigāt pa pili, spēlēties ar citiem bērniem, laiskoties kokos iekārtos šūpuļtīklos, gulēt brīvā dabā zem sedziņas, kamēr mamma un tētis klausās koncertu. Bērni pilī jutās kā mājās, un bija redzams, ka pils darbinieki viņus uzņēma ar prieku, nevis bažīgiem skatieniem, vai tikai kāds ko nesabojās. Visi pils darbinieki bija laipni un atsaucīgi, jau sākot ar "iekšā laidējiem", kas ierādīja vietu, kur novietot mašīnu.

Treškārt, pils parka gaismas noformējums radīja īpašu noskaņu – tumsai iestājoties, koki tika izgaismoti dažādās krāsās, lukturos tika iedegtas sveces, un pati pils tumsā izskatījās īpaši majestātiska.

Dienu pirms un dienu pēc koncerta nakšņojām atpūtas namiņā Burtniekos, krustu šķērsu ar motorlaivu izbraukājām arī Burtnieku ezeru.

Lai gan Sajūtu festivāls radīja daudz pozitīvu emociju, arī citās dienās Burtniekos piedzīvojām īpašus mirkļus, kādus nespētu noorganizēt neviens pasākumu rīkotājs. Piemēram, mēnessgaismā sēdējām karstajā baļļā, un pa pļavu pie mums atcilpoja zaķis. Tas pienāca tuvu, tuvu pie baļļas, mūs nemaz nemanīdams. Nekad nebijām redzējuši meža garausi tik tuvu. Kādu laiku viņu vērojuši, skaļi noteicām: "Sveiks, zaķi!" Zaķis sastinga, izskatījās izbrīnīts, bet nemaz nedomāja mukt prom.

Lūk, arī šādus mirkļus var dēvēt par īstu sajūtu festivālu!