Man saulgriežu laikā svarīgākais ir pabūt dabā – turklāt tā jēgpilni, piedomājot par tās spēku un varenību, domās pasakot paldies par visu, ko tā mums sniedz. Labā ziņa ir tā, ka šo sajūtu var dabūt jau ātrāk, ne tikai pašā Līgo vakarā. Pastāstīšu piemēru no nesenas pagātnes, kas man deva tik pozitīvas sajūtas, gluži kā pats Līgo vakars.
Pagājušajā nedēļā kādā saulainā dienā nolēmu atlikt ieplānotos darbus pie datora, lai kopā ar ģimeni aizbrauktu uz pļavu, kas atrodas uz mūsu senču zemes. Braucām no Siguldas uz Raganu. Šis ceļa posms Turaida–Ragana, manuprāt, ir viens no skaistākajiem Latvijā. Var braukt un priecāties par gleznainajiem skatiem, turklāt pie šī ceļa atrodas arī viena no vecākajām baznīcām Eiropā – Krimuldas baznīca.
Mūsu brauciena galamērķis bija pļava, kurā plānojām salasīt ārstniecības augus. Precīzāk – tas bija brauciena praktiskais mērķis. Emocionālā ziņā vēlējāmies pabūt pie dabas un sasmelties spēku, ko šajā laikā var īpaši just. Lai deviņgadīgajam dēlam būtu sevišķs prieks, paņēmām līdzi piknika grozu ar uzkodām un sedziņu, uz kā sēdēt. Viņam tā iepatikās pļavā, ka rezultātā ne tikai sēdējām uz līdzpaņemtās segas, bet spēlējām arī ķerenes (skriet pa zālēm saaugušo pļavu ir kārtīgs treniņš kājām) un paslēpes garajā zālē, gulējām un vērojām mākoņu formas.
Gulēšana pļavā, kad smilgas ir pāri galvai, ir vērtīgs atgādinājums tam, ka mēs, cilvēki, neesam pasaules centrs, ir jāprot sevi sajust kā daļu no dabas. Dzīvošanās pa pļavu arī bērnam ir laba mācībstunda. Piemēram, dēls sacīja, ka viņam skudras lienot virsū. Atbildēju, ka varbūt viņš pats skudrām lien virsū, jo mēs esam tie, kas atnākuši pie skudrām ciemos.
Pļavā dzīvojāmies diezgan ilgi. Kādā brīdī pa lauku ceļu garām gāja vīrs ar suni, un viņš, izrādījās, atceras mūsu senčus, kas kādreiz šeit dzīvojuši. Parunājām par dzimtas pagātni un kārtējo reizi nonācām pie secinājuma, ka savas saknes ir jāzina. Laiks bija saulains un patīkami silts, un, mājup braucot, jutāmies vienkārši lieliski!
Diena pļavā parādīja, ka pat parastu dienu var padarīt īpašu un nevajag vienmēr visas cerības likt uz kaut kādiem ideālajiem svētkiem. Bet, kas attiecas uz Līgo vakaru, man galvenais, lai es būtu pie dabas, lai skanētu īstās līgodziesmas, degtu ugunskurs un būtu gardi ēdieni, bet pats galvenais – lai apkārt būtu mīļotie cilvēki. Tad nav vajadzīgi nekādi milzu svētki Krastmalā vai kur citur.
21.06.2017 16:10
Komentārs. Kā noķert īpašo saulgriežu sajūtu?
Autors Marta Dzintare
publicitātes
Jau no bērnības esmu jutusi, ka vasaras saulgriežu laiks ir īpašs. Varētu teikt, ka tie ir mani mīļākie gada svētki, un nav pat tik svarīgi, kurā datumā tos svinēt. Lai jebkuri svētki izdotos, bagātīgi klāts galds nav svarīgākais. Nozīmīgāk ir noķert to īpašo svētku sajūtu, kas katriem svētkiem un katram cilvēkam ir sava. Ir grūti to aprakstīt vārdos, bet tāda pavisam noteikti eksistē.