Visbaisākās sastrēgumstundas uz Krievijas robežas daudziem droši vien atgādināja četru kilometru rinda, iebraucot Salacgrīvā.
Saulkrastos tovakar sastapu kolēģi, kas, paša vārdiem, glābdamies no "Positivus" kņadas, bija devies četru kilometru rindai pretējā virzienā un priecājās par "Minhauzena Undā" valdošo mieru, lai arī Saulkrastu džeza festivāla apmeklējums organizatoriem vilties nelika.
Turpat satiktu pieredzējušu ārzemju mūziķu paustie iespaidi atgādināja: visvērienīgākais populārās mūzikas festivāls Baltijā nav vienīgā pašmāju vasaras muzikālā norise, kas pelnījusi, lai par to uzzinātu visa pasaule.
Unikāli gadskārtēji piedāvājumi festivālu programmā ir tepat Pierīgā. "Mūziku mācu 41 gadu, esmu bijis 70 valstīs, taču tik lielu festivālu, kurā meistarklases organizētas tik efektīvi un ieņem tik svarīgu vietu norises programmā, sastopu pirmoreiz," piektdien Saulkrastos man teica sirmais amerikāņu bundzinieks Doms Famjularo un uzsvēra – festivāls ir tā vērts, lai par to uzzinātu pēc iespējas vairāk džeza cienītāju visā pasaulē.
Tas pats, runājot par akadēmisko mūziku, ir tiesa par jūlija sākumā noritējušo devīto "Kremerata Baltica" festivālu Siguldā – pilsētā, kur mūsu (iespējams, arī pasaules) vislabākais orķestris jūtas kā mājās un ik gadu žilbina klausītājus ar spēles virtuozitāti un emocionāli piepildītām skaņdarbu interpretācijām.
Tikai ne vienas, ne otras norises rīkotāji droši vien gan negribētu, lai "atklāšanas" rezultāts būtu festivāla pārvēršanās par desmittūkstošgalvainu monstru – zaudējot to noskaņas burvību, kas valda senu draugu tikšanās reizēs.
Pagājušās piektdienas vakars tos, kas devās no Rīgas "Positivus" festivāla virzienā, sagaidīja ar pamatīgiem "korķiem" – ne tikai no galvaspilsētas izbraucot.