24.05.2017 10:38

Viedoklis. Cilvēciskais faktors – vai tas ir iemācāms?

Autors  Marta Dzintare
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Viedoklis. Cilvēciskais faktors – vai tas ir iemācāms? pixabay.com

Kas izšķir to, vai mēs vēlamies ar konkrēto cilvēku sadarboties? Vai gribam izmantot šī friziera pakalpojumus? Vai ņemsim šo jaunieti darbā? Vai pirksim puķu pušķi? Neapšaubot satura nozīmi, esmu pārliecināta, ka par maz novērtējam tā saukto cilvēcisko faktoru.

Mēs izvēlamies ne tikai matu griezuma kvalitāti, bet arī to, kādas sajūtas mums saskarsmē sniegs meistars. Mēs darbā ņemam nevis funkciju veicēju, bet cilvēku, kurš ar savu enerģiju veidos mūsu kopīgo darba vidi. Pat ziedus mēs daudz labprātāk pirksim no cilvēka, kurš mums sagādās patīkamas emocijas.

Nav jau tā, ka cilvēciskai saskarsmei mūsdienu tirgus nepievērstu uzmanību. Ir taču neskaitāmas grāmatas un lekciju kursi par tēmām "kā iepatikties", "kā nodibināt labu komunikāciju" un tamlīdzīgi. Tiek mācītas pareizās frāzes, acu kontakts, žesti, sarunu biedra "spoguļattēla" veidošana un citas tehnikas. Un tomēr ir kaut kas, ko tik viegli iemācīt nevar.

Labs piemērs tam ir lielveikalu ķēdes un to kasieri. Katrs taču būs dzirdējis monotonos un vienaldzīgos "paldies par pirkumu, nāciet vēl!". Šķiet, reizēm šīs pieklājības frāzes vietā varētu arī nospiest pogu un atskaņot šo frāzi audioierakstā – lietderība nebūtu mazāka. Ar to vēlos teikt, ka mehāniski pareizi izpildīti komunikācijas triki nenodrošina rezultātu. Dažreiz pat rada pretēju efektu, jo rodas sajūta, ka ar mums manipulē.

Cilvēciskais faktors, kas dod rezultātu, slēpjas kaut kur dziļāk. Cilvēka attieksmē pret sevi, pret citiem un pret pasauli, cilvēka domās un sajūtās. Uzrakstīt vienotu formulu ir teju neiespējami, tomēr pašu pieredze mums daudz pasaka priekšā. Ja man būtu jāizvēlas svarīgākās īpašības, kas man attiecībās ar cilvēkiem ir kā atslēgas, es teiktu: cilvēka spēja vairāk saskatīt pozitīvo; drosme uzņemties atbildību; spēja ar cieņu, ieinteresētību un iejūtību izturēties pret otru cilvēku; rūpes par savu ārieni, vienlaikus neļaujot tam kļūt par apsēstību.

Vai to var iemācīt skolās? Dažam tas būs iedzimts, dažu pat visas pasaules skolas nepāraudzinās. Un tomēr izglītības sistēmas izaicinājums vienmēr ir atbildēt uz nākotnes pieprasījumu. Laikā, kad tehnoloģijas un negatīvās informācijas pārsvars cilvēcīgo komunikāciju padara par deficītu, tas ir virziens, kurā jāmeklē iespējas. Jāmāca nevis tas, kā atdarināt labu saskarsmi, bet kā sevī attīstīt īpašības, kas to dabīgi rada.