– Sekojot līdzi notiekošajam dabaszinātnēs, labā nozīmē pārsteidz tas, ka joprojām, 21. gadsimta otrajā desmitgadē, tiek atklātas jaunas dzīvnieku sugas, lai gan liktos, ka viss izpētīts, kā saka, krustu šķērsu. Latvija ir neliela valsts – vai ir pieredzēts kas līdzīgs arī pie mums?
– Redzi, mans darba lauks vairāk ir tieši dabas aizsardzība, un tur bieži vien ir tā, ka, lai pieņemtu lēmumus, nav tik svarīgi zināt pilnīgi visu. Jo, ja gaidīsi, kamēr visu zināsi, var gadīties, ka nekas pāri nepaliks. Tāpēc man vieglāk runāt par tiem pamatprincipiem, kurus lieto, lai saprastu, vai sistēma ir vesela.
Var minēt, piemēram, tādu jēdzienu kā "lietussarga suga". Ideja ir tā, ka kaut kas ir izpētīts vairāk – tādā līmenī, ka šis "kaut kas" reprezentē kādu dabas sistēmu. Un princips attiecīgi ir šāds: ja tu sargāsi šo "kaut ko", piemēram, konkrētu vaboļu sugu, tu pasargāsi arī, teiksim, 500 citu sugu, to skaitā varbūt arī tādas, kas vēl nav atklātas. Ir sistēmas, un šīs sistēmas ir nepieciešamas gan atklātām, gan neatklātām sugām.
Atgādināšu arī, ka dabas aizsardzības vienā no starptautiskajām konvencijām ir skaidri teikts: ja redz, ka var būt ziepes, jārīkojas nekavējoties.
– Ja runājam par šīm sistēmiski nozīmīgajām sugām, cik liela problēma ir tas, ka mēs, vismaz man tā liekas, dabu ļoti vizualizējam? Proti, mēs redzam stirnu vai zaķi un attiecīgi pret tiem arī izturamies ar zināmu, ja tā var teikt, mīļumu, bet kaut kādas vaboles, lai cik tās būtu sistēmiski nozīmīgas, mēs elementāri neredzam un attiecīgi nenovērtējam.
– Tā tas ir, jā. Pasaulē zina, ka jāglābj pandu lāči, bet to (es tagad vulgarizēju), ka šie lāči ir atkarīgi no kaut kāda zirneklīša, nezina.
– Un Latvijā? Man, protams, patīk tie video no jūras ērgļa ligzdas...
– Jūras ērglis, starp citu, ir dabas aizsardzības Latvijā pozitīvais pieraugs. Sugai savulaik gāja krietni štruntīgāk. Viens no iemesliem bija vecais labais DDT [mākslīga ķīmiska viela, kas savulaik tika lietota kā insekticīds lauksaimniecībā, – M. Z.], kas visur bija izbārstīts, bet otrs iemesls bija tāds, ka viņam nebija kur ligzdot. Proti, tā ir viena no putnu sugām, kas ļoti labprāt izmanto mežu kailcirtēs atstātos kokus.
Respektīvi, kādam šādu koku atstāšana var likties, atvainojos, bardaks, bet tos atstāj dabai par labu. Mēs varam teikt, ka, kopš 1998. gadā tika pieņemta norma, ka uz katru hektāru izcirtumā jāatstāj tik un tik koku, ir vismaz jau viena suga, kas rezultātā ir ieguvēja.
Bet es sapratu tavu jautājumu... Nu, var mēģināt argumentēt to, kāpēc arī "mazais" ir ļoti nozīmīgs, atgādinot, ka šo "mazo" ir daudz, "mazos" ēd jau drusku lielāki utt. Piemēram, ja tev dārzā būtu augs, uz kura aug ķērpis, un tu šo ķērpi izkratītu uz stikla platītes un paskatītos mikroskopā, tev liktos, ka tur ir vesels zvēru dārzs. Un tagad iedomājies, ko tas nozīmē zīlītei, kas staigā pa šo zaru...
Bet tagad iedomājies komerciālu dārzu, kurā visi zari tiek uzturēti jauni, attiecīgi ķērpji nepagūst uzaugt. Dažkārt iesaka tur likt putnu būrus, bet putniem jau nav tur ko ēst! Pat ja viņi šādā dārzā apmetas, viņiem, ja tā var teikt, jādodas paēst ārpusē. Es pats pagājušajā gadā mācījos bioloģiskās lauksaimniecības zemnieku kursos, kur, īsi sakot, vispirms tika pastāstīts par to, cik laba ir dabas daudzveidība, bet pēc tam tika doti padomi, kurus īstenojot, no, teiksim, dārza tiek izvākts ārā tas, lai šī daudzveidība vispār varētu pastāvēt. Gribēšana it kā cilvēkiem ir, bet paņēmieni...
Respektīvi, principā cilvēks saprot, ka, ja būs putniņi, tie ēdīs kaitēkļus, un tas ir labi dārzniekam, bet mazāk saprot, ka tu nevari iztaisīt dārzu pliku, ka tas putns ēdīs tikai kaitēkļus. Putnam vajag ēst pamatbāzi, un kaitēkļi ir tikai "viens no". Ja tu iznīcini pamatbāzi, kaitēkļi turpinās dzīvoties, jo putns nelidos uz dārzu tikai kaitēkļu dēļ. Tāpat ir svarīgi saprast, ka, lai sistēma, piemēram, mežs, normāli funkcionētu, tajā jābūt veciem kokiem, puvušiem kokiem, un tad, poētiski izsakoties, gaiss apkārt virmo.
Kopumā cilvēki to saprot arvien labāk, jo vēl pagājušā gadsimta 60.–70. gados mežkopji uzskatīja, ka no meža visi beigtie koki ir jāvāc ārā, jo tie tika uztverti kā "slimības" pazīme. Domāju, šobrīd jau zina, ka tie kukaiņi, kas dzīvo beigtajos kokos, dzīvos neapdraud, jo ir specializējušies. Ir pat tā, ka tie, kuri dzīvo beigtajos kokos, ēd tos, kuri apdraud dzīvos. Cita lieta, ka vēl jāstrādā, lai šī sapratne izpaustos arī dzīvē. Piemēram, saimnieciski izmantojamā mežā pietiktu, ja atstāj 50–60 kubikmetrus uz hektāru, bet kādam tā vienalga liekas neiegūta nauda. Toties ieguvējs būtu sabiedrība.
– Vai Latvijā dabas aizsardzībā ir tēma "invazīvās sugas"? Gan tās, kas parādījušās cilvēku nepārdomātas rīcības rezultātā, gan tās, kas parādās saistībā ar klimata pārmaiņām.
– Ir. Paralēli publikai diezgan labi zināmajam latvānim, Rīgas apkārtnē, piemēram, ļoti labi redzams, ka savulaik caurskatāmie priežu meži nu ir aizauguši ar korintēm. Korinte nav vietējā suga, to izplata putniņi, jo tai ir garšīgi augļi.
Savukārt klimata pārmaiņu efekts, atklāti sakot, ir kļuvis par tādu kā modes lietu. Tas, ka šo izmaiņu rezultātā mums parādītos kādas jaunas kukaiņu vai putnu sugas, nenozīmē, ka pazustu ekosistēmas kā tādas.
Katra Eiropas Savienības valsts reizi sešos gados ziņo Eiropas Komisijai par aizsargājamo dabas sistēmu stāvokli. Pēdējo reizi mēs ziņojām 2013. gadā, un es biju atbildīgs par mežu sadaļu. Tolaik ar kolēģiem runājām par to, vai ir sugas, kas Latvijā vairs netiek fiksētas un attiecīgi varētu tikt uzskatītas par izzudušām.
Runa bija par lidvāveri. Protams, varēja jau spekulēt par šīs izzušanas saistību ar klimata pārmaiņām, bet patiesībā jau jāņem vērā, ka šī suga dzīvo koku dobumos, un Latvijā nevis mežu ir kļuvis mazāk, bet mainījusies to struktūra. Meži ir kļuvuši pārāk safragmentēti, tādēļ lidvāverēm kļuva pārāk grūti pārvietoties. Varbūt pie vainas ir caunas, kuras savukārt mazāk medī. Īsi sakot, klimata pārmaiņas kā iespējamais iemesls, manuprāt, aplūkojams tikai pēc tam, kad izanalizēti citi.
– Pieminēji mežu struktūras pārmaiņas. Kad mežiniekiem pārmet par ciršanu, viņi atbild, ka tiekot gana daudz stādīts vietā. Problēma, manuprāt, ir tā, ka sastādīts mežs un ekoloģiski daudzveidīgs mežs nav viens un tas pats.
– Tā ir klasiskā situācija, kad mežu nozare, pieklājīgi sakot, apspēlē sabiedrību, jo atbilde "mēs iestādām vairāk, nekā nocērtam" nav adekvāta. Jautājums ir par mežu, atbilde – par koksnes krājumu. Bet publika vairumā gadījumu atbildi norij.
Ātri un īsi formulēt, kā vajadzētu būt, būs grūti. No dabas aizsardzības viedokļa, viens no soļiem būtu ātri sasniegt kritiskā minimuma apjomu tai apdraudētajai daļai. Respektīvi, pie noteikta apjoma dabas sistēma sāk sabrukt. Ir pētītas dažādas sugu grupas, un, lielās līnijās zīmējot, runa ir par 20–30 procentiem no oriģinālās ainavas. Ja ir mazāk, sistēma sāk brukt. Mums daudzi mežu paveidi ir zem šī kritiskā sliekšņa.
Ir viens somu zinātnieks, kurš daudz ar šīm tēmām strādājis un kura tēzes plaši tiek lietotas pasaulē. Doma ir, ka trešo daļu no ainavas atstāj dabas aizsardzībai, un šajā trešajā daļā kaut kāda saimnieciskā darbība ir pieļaujama, savukārt šīs trešās daļas trešajā daļā tā pieļaujama nebūtu. Reāli katrā dabas sistēmā šīs proporcijas var atšķirties. Man bieži prasa precīzus skaitļus, lai, tā teikt, beidzot būtu miers, bet es arī saku, ka tādus saukt šobrīd nav lielas jēgas. Manuprāt, ja godprātīgi strādāsim dabai radīto caurumu aizlāpīšanā, varbūt pēc gadiem 20–30 mēs redzēsim, ka stingro ierobežojumu proporcija kādai ainavai var būt tikai pieci procenti, kādai citai – 15 procenti.
Pilnu interviju ar Viesturu Lārmani lasiet 16.maija laikrakstā "Kodols".
