Augot Rīgas ekonomiskajai ietekmei, tas, ko mēs saprotam ar Pierīgu, neformāli sāk izplesties kā tāds astoņkājis, kam taustekļi aug arvien garāki. Izņēmums nav arī Jelgava, kas pēdējo divdesmit gadu laikā no attīstītas pilsētas neformāli kļuvusi par vēl vienu Pierīgas novadu. Vietu, kur pagulēt, lai no rīta atkal brauktu uz darbu.
Robežas ir kļuvušas formālas. Ar ko gan es, kas brauc no Jelgavas, esmu citādāka nekā sieviete vai vīrietis, kas iekāpj vilcienā Olainē, kas ir viens no Pierīgas novadiem? Es tāpat nejūtos kā jelgavniece. Šķiet, ka labāk iederos viņu kompānijā, jo dzīvoju tuvumā Rīgai, bet tajā pašā laikā ne galvaspilsētā. Dzīvoju kaut kur "pie Rīgas".
Mana jelgavnieces identitāte ir zudusi. Tieši tādēļ ar cieņu lūkojos uz tiem pierīdzniekiem, kuri, par spīti tam, ka dzīvo mazā ciemā vai pilsētā, lepni sevi sauc par dolēniešiem, ķekaviešiem vai olainiešiem. Bet vai tādu ir daudz?