Gadiem ilgi Rietumi, to skaitā Latvija, izlikušies neredzam cilvēktiesību pārkāpumus Vidusāzijas valstīs. Kā attaisnojums šādai nostājai tradicionāli tiek minēts, ka autoritārie režīmi, lai cik netīkami no Rietumu viedokļa, nodrošina islāmistu kontroli līmenī "zemāk par zāli". Nebūšot "dzelzs dūres" (šis apgalvojums tiek lietots arī Azerbaidžānas kontekstā), islāmisti nākšot pie varas vai vismaz izraisīšot pamatīgas jukas.
Jautājums: par kādu "situācijas kontrolēšanu" mēs runājam, ja radikalizēti ļaudis no Uzbekistānas vai Kirgizstānas pamanās nonākt Rietumos un īstenot tur savu izpratni par lietu pareizo kārtību?
Jāatzīmē arī, ka nedaudz dīvaini šādā kontekstā izskatās taujāšana, vai tikai Eiropas Savienības (ES) pilsoņu datu detalizētāka pārbaude, viņiem šķērsojot ES ārējo robežu (tāda stājās spēkā aprīlī), neradīšot neērtības? Vai tiešām tās ir salīdzināmas lietas – neērtības un terora akti?
Klusā valdošā partija
Salīdzinoši nelielā mediju uzmanība Latvijas Zemnieku savienības (LZS) kongresam bija simptomātiska, jo, izrādās, galvenā ar LZS saistītā intriga bijusi, vai zemkopības ministrs Dūklavs partijas vadītāja krēslā nomainīs Brigmani. Kad nu vēl pirms kongresa noskaidrojās, ka Dūklavs tomēr nekandidēs, intriga it kā zuda. Un kā gan citādi, ja politikas vērotājiem svarīgāk ir nevis kongresā iespējami saklausītais, bet gan Brigmaņa intervija īsi pirms tā.
Proti, tajā Brigmanis noraida izskanējušo ideju par nodokļu reformas ieņēmumu daļu papildināt ar pazeminātās PVN likmes atcelšanu medikamentiem un tūrismam ("kurš pie pilna prāta atbalstīs?"), un rezultātā jau draudīgi skan Brigmaņa teiktais par pašu "zaļzemnieku" finanšu ministri: "Ja viņa netiks galā, viņas politiskā karjera būs beigusies ‒ varēs iet spēlēt šahu, būs daudz brīva laika."
Pārvēlētā LZS līdera nostāja ir nepārprotama, sak, "mēs esam tipiska pašvaldību partija", kas skan nedaudz mulsinoši, ja patur prātā, ka nu "zaļie zemnieki" atbild par visu valsti, ne tikai pašvaldībām.
Cik noprotams, Brigmanis uzskata, ka nodokļu reforma finansējama, palielinot budžeta deficītu ("ES vajadzētu būt saprotošākai pret mums"), kas savukārt paredz sarežģītas diskusijas ar citiem koalīcijas partneriem. Vēlreiz – simptomātiski, ka šādas nozīmīgas tēzes izskan nevis kongresā, bet intervijā žurnālistam.
Nauda nesmird
29. martā beidzās konkurss prezidenta Trampa daudz piesauktās "sienas" uz ASV un Meksikas robežas projektēšanai. Var atšķirties viedokļi par šīs idejas jēdzīgumu, tomēr skaidrs liktos vismaz tas, ka būvfirmas, kuru īpašnieki ir ar latīņamerikāņu izcelsmi, projektā piedalīties atteiktos. Kā tad! No aptuveni 700 uzņēmumiem, kas tā vai citādi vēlas projektā piedalīties, viens no desmit pieder ļaudīm ar latīņamerikāņu saknēm.
Meksikas cementa koncerns "Cemex" gan atteicies, tomēr ir Meksikas kompānijas, kuras vēlas Meksikā tādu niknumu izsaukušajai vismaz 5,5 metrus augstajai sienai piegādāt apgaismojuma infrastruktūru. Izklausās dīvaini, bet, ja atceras, ka runa ir par pasūtījumu 300 miljonu dolāru apmērā jau pirmajā projekta īstenošanas kārtā, firmu entuziasms vairs neizbrīna.
Lielo skaitļu valdzinājums
Domāju, ikviens stādās priekšā zirnekli. Ir ļaudis, kuriem šie kukaiņi nepatīk, tomēr skaidrs, ka runa ir par kaut ko sīku. Nu, kā uz šo jautājumu paskatās... Publikācija "Science of Nature" jaunajā numurā liecina, ka pasaules zirnekļu kopējā masa ir 25 miljoni tonnu, un ik gadu šīs radībiņas apēd vismaz 400 miljonus tonnu barības.
Jāsaka gan, ka šajā statistikā filozofiskas pārdomas izraisa arī cilvēks. Cilvēku kopējā masa ir 400–500 miljoni tonnu. Un apmēram tikpat barības mēs ik gadu apēdam. Jāteic, kaut kas fascinējošs te ir – cik sveram, tik arī apēdam! Mūžīgais cikls. Bet izklausās nedaudz pazemojoši savā neizbēgamībā.