Lai arī daudzi asociē drosmi ar īpašām, ekstrēmām situācijām, tā visbiežāk ir vitāli nepieciešama tieši ikdienas situācijās. Drosmi var iemācīties, un tā noteikti ir jāmāca bērniem. Ir svarīgi kritiskajā pusaudža vecumā apgūt prasmi pieņemt apzinātus lēmumus un pārvarēt iedomātas bailes, lai nepakļautos grupas viedoklim.
Bieži vien, arī šķietami maznozīmīgos ikdienas lēmumos, nākas izvēlēties starp drošību un izaicinājumiem – lai sasniegtu savus mērķus, cilvēkam jābūt garā stipram, drosmīgam un apņēmības pilnam pārvarēt gan iekšējos, gan ārējos šķēršļus. Arī drosmīgi cilvēki baidās, taču viņi neļauj bailēm paralizēt savu gribu – savu dzīvi viņi izvēlas kontrolēt paši.
Kāpēc svarīgi iemācīt pusaudžiem pieņemt apzinātus lēmumus
Šīs prasmes ir nepieciešamas jebkurā vecumā, taču īpaši svarīgas tās ir pusaudža vecumā, kad bioloģiski noteikti smadzeņu darbības mehānismi rosina uzsākt neatkarīgu un patstāvīgu dzīvi. Šajā posmā jauniešiem piemīt liels intelektuālais potenciāls, taču tajā pašā laikā šī impulsa lielā intensitāte pakļauj pusaudžus dažādiem riskiem. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai pusaudzis apzinās, kas ar viņu notiek, kā to ietekmēt un it īpaši – kā veselīgā veidā nospraust robežas starp sevi un citiem.
Šajā procesā nozīmīga loma ir pusaudža izpratnei par apzinātu lēmumu pieņemšanu, kas pretstatā emociju ietekmētai automātiskai reakcijai sniedz brīvību izdarīt apzinātas izvēles, mācot jaunieti būt aktīvam savas dzīves veidotājam, mazāk pakļaujoties impulsīvai vai automātiskai rīcībai.
Jaunieši piedalās bulingā jeb citu pazemošanā, pakļaujoties grupas viedoklim
Cilvēka prāts brīdina par iespējamām briesmām, tāpēc drosme izpaužas ne tikai reālu draudu situācijās, bet arī iedomājoties, ka mūsu izvēle varētu radīt draudus – nokļūšanu neērtā situācijā, zaudējumu, atstumtības sajūtu.
Ikviens izjūt vispārcilvēcisko vajadzību būt piederīgam, tāpēc savas individualitātes un atšķirīgu uzskatu vai viedokļa paušana prasa lielu drosmi – jāprot pārvarēt bailes tikt nepieņemtam. Piemēram, pusaudži bieži vien sāk lietot atkarību izraisošas vielas piederības vārdā. Tāpat, sakņojoties bailēs, ka es pats varētu kļūt par izstumto, arī bulinga jeb citu pazemošanas pamatā lielā mērā ir automātiska pakļaušanās grupas dinamikai.
Diemžēl situācijas, kad, redzot kāda klasesbiedra atstumšanu vai pāri darījumus, neviens neiejaucas, skolās var novērot ik dienas. Tāpat, redzot netaisnības, arī pieauguši cilvēki nereti izvēlas palikt novērotāju lomā, jo rūpes par līdzcilvēkiem prasa drosmi.
Drosmi var iemācīties
Būdami pieauguši cilvēki, citos augstu vērtējam spēju pieņemt neatkarīgus lēmumus, taču ne vienmēr dodam iespēju bērniem šo prasmi attīstīt. Tikai trenējot spēju pieņemt lēmumus un uzņemties par tiem atbildību, bērns apgūst drosmi jeb prasmi regulēt savas emocijas un impulsus un rīkoties saskaņā ar savām augstākajām vērtībām. Tāpat kā citas sociāli emocionālās prasmes arī drosmi var mācīt apzināti – jo agrākā vecumā, jo labāk.
Drosme nav pārgalvība vai bezatbildīgs risks, bet gan smalka prasme, kas ietver spēju paraudzīties uz sevi un citiem no malas, apzināties sev svarīgās vērtības, just empātiju un rūpēties par sevi un apkārtējiem, kā arī izvērtēt riskus. Drosmīgie ir apguvuši divus drosmes pamatkomponentus: prasmi pārvarēt bailes – negatīvās domas, iedomātos draudus – un pārliecību par savu spēju ietekmēt apkārt notiekošo.