Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

– Ir pagājuši trīs gadi, kopš Kremļa uzsāktās agresijas Ukrainā un Krimas aneksijas. Zinot, ka tu seko līdzi notikumiem un tikko esi atgriezies no Ukrainas, kāds ir tavs iespaids, kas ir labs, kas slikts, kā dzīvo Ukrainā?

– Ukrainā labākā ziņa ir tāda, ka dzīve kopumā nav apstājusies. Ir tomēr izdevies separātistus vismaz kaut kādā veidā iegrožot, tālāk viņi nav tikuši. Dzīve Ukrainā pamazām atgriežas tādā režīmā, kas saucas "business as usual". Tas pat ir pozitīvi, jo uzņēmumi turpina strādāt, politiskais process notiek, tiek organizēti koncerti utt. Es priecājos to redzēt, jo vairs nav tas mežonīgais saspringums, kāds bija pirms trim gadiem, kad sākās Krimas aneksija un karadarbība Donbasā. Ukraina šajos trijos gados ir ļoti, ļoti attīstījusies.

Pirmkārt, kas attiecas uz valsts aizstāvēšanu, vairs nav nepieciešams brīvprātīgajiem bataljoniem doties kaujā. Visi šie brīvprātīgie bataljoni, atskaitot vienīgi tā saukto brīvprātīgo korpusu, tagad ir integrēti valsts armijā. Viņi vai nu dien iekšlietu karaspēkā kā nacionālā gvarde, vai arī ir iestājušies tā sauktajos kontraktniekos, ar to domājot regulāro armiju. Viņiem visiem tagad ir normāla apgāde, jo Ukraina uz šā kara rēķina ir spējusi attīstīt savu militāri rūpniecisko kompleksu.

Nesen parādījās statistika, ka Ukraina pati spēj saražot 87 % no tiem komponentiem, kas nepieciešami ukraiņu būvētājai militārajai tehnikai. Līdz ar to Ukrainas gadījumā paradokss ir tāds, ka, jo vairāk valsts ir spiesta apbruņoties, jo vairāk vietējiem cilvēkiem ir darbs bruņojuma ražošanā. Tas, protams, nav nekāds priecīgais pienākums, taču citām valstīm, teiksim, Latvijai, karš izmaksātu ārkārtīgi dārgi, jo mēs neko neražojam savai aizsardzībai un visu būtu spiesti importēt no ārzemēm. Ukrainas gadījumā viņi faktiski visu ražo turpat uz vietas, attiecīgi tiem, kuri strādā bruņojuma rūpnīcās, tagad ir darbs trijās maiņās un bez pārtraukuma.

– Vai arī ukraiņi paši un tavi kolēģi žurnālisti apliecina, ka zināma stabilitāte ir sasniegta un ka nākotnes vīzija vēl ilgi var saglabāties tieši tāda, kāda tā ir?

– Galvenā izmaiņa, kas ir notikusi šajos trijos gados un kas arī šobrīd turpinās ir, ka jau 70 % ukraiņu atbalsta Ukrainas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, turklāt šis procents lēnām, ar katru mēnesi, aug. Līdz ar to Kremlim nav izdevies galvenais, kas bijis plānots, – nosist Ukrainu nost no eiropeiskā attīstības ceļa. Tas ir liels panākums, un es domāju, ka mēs piedzīvosim dienu, kad Ukraina sāks sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā un kaut kad tās arī pabeigs.

– Tu pieminēji, ka pa šiem trīs gadiem situācija Ukrainā ir kļuvusi daudz pozitīvāka, taču ir arī dažas dīvainības. Tev uz galda ir īpaša apliecība, kas norāda, ka Ukrainas vēlēšanās tu esi piedalījies kā novērotājs. Vai arī par to tev ir kādi atzinumi?

– Šī ir starptautiskā vēlēšanu novērotāja apliecība, izdota pagājušā gada vidū, to ir parakstījis Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Mihels Ohendovskis. Šim priekšsēdētājam pilnvaras beidzās jau 2014. gada vidū, taču viņš turpina pildīt savus pienākumus tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nesen vecos dokumentos atrada, ka viņš ir saņēmis tūkstošiem dolāru no Janukoviča partijas, Reģiona partijas melnās kases, bet tas nekas – viņš turpina pildīt savus pienākumus. Ekspertīze atzina, ka viņa paraksti par šīs naudas saņemšanu ir īsti, taču joprojām nekas – Ohendovskis turpina pildīt sava amata pienākumus. Tie ir daži Janukoviča laika recidīvi, kas Ukrainā ir saglabājušies un no kā viņi paši cenšas tikt vaļā. Visu laiku klīst runas, ka jātaisa ārkārtas vēlēšanas, bet es domāju, ka tas nebūs iespējams, kamēr šādi balsu skaitītāji kontrolē procesu.

– Ko Ukrainā runā par to, ka Janukovičs it kā ir devis naudu Trampa cilvēkiem? Varbūt tur ir kaut kas vairāk zināms? Ko par to saka tavi kolēģi žurnālisti Ukrainā?

– Ir būtiski saprast, ka Janokovičs, protams, neaprobežojas tikai un vienīgi ar Ukrainu. Viņam bija sava delegācija Eiropas institūcijās un ir arī bijušas dažādas biznesa intereses Latvijā, tajā skaitā tika atmazgāta daļa no Janukoviča izspiestās kukuļu naudas. Par laimi, tas vairs nenotiek. Starp citu, ir gadījums, ka, ja nemaldos, 21 miljons dolāru tika konfiscēti un ieskaitīti Latvijas valsts budžetā kā noziedzīgi iegūti līdzekļi. Tāpēc var teikt, ka arī mēs pelnām no noziedzības apkarošanas un pelnām kā valsts un sabiedrība kopumā.

Kas attiecas uz Trampa komandas sakariem ar Janukoviča naudu, tad ir ļoti vienkārši. Izrādās, ka Pols Manafords, kurš vienu brīdi bija Trampa galvenais kampaņotājs, līdz tika atlaists, daudzu gadu gaitā ir saņēmis no Janukoviča, no tās pašas iepriekšminētās melnās kases, simtiem tūkstošu, varbūt pat vairākus miljonus, dolāru, protams, lai Apvienotajā Karalistē un Savienotajās Valstīs lobētu Janukoviča administrācijas intereses. Ne tikai Ukrainā, bet arī Amerikā ir bažas par to, ka šī nauda tagad ir kaut kādā veidā jāturpina atstrādāt. Mēs redzam, ka, jo vairāk no Trampa komandas tiek izmesti padomnieki, konsultanti un ierēdņi, kuri ir apvainoti kaut kādos sakaros ar Kremli, jo asāka kļūst Trampa administrācijas attieksme pret Krieviju. Cerēsim, ka šis process turpināsies.

– Runājot par Ukrainas "mācībām", viena lieta, par ko runā mazāk, ir tā, kas Ukrainu vairāk grauž no iekšpuses nekā no ārpuses un neļauj tai pa īstam saņemties.

– Ukrainā joprojām spēkā ir korupcijas tradīcijas, bet jāatzīst, ka situācija ir daudzkārt uzlabojusies, jo Ukrainā reformas turpinās visu laiku. Mēs tās redzam mazāk, bet pašā Ukrainā tās ir ļoti svarīgas, piemēram, vecā korumpētā milicija, kas bija vēl pirms diviem trim gadiem, pamazām ir likvidēta – ir atlaisti visi miliči. Vietā ir izveidota policija, kurā nevar iestāties, automātiski pārrakstoties no milicijas uz policiju, jo policijā pieņem darbā, pamatojoties uz izglītību, psiholoģiskajām īpašībām, kā arī pārbaudot, vai šiem jaunajiem policistiem nav konstatēti kaut kādi korumpējoši sakari. Tas ir progress. Tāds pats progress notiek Ukrainas bruņotajos spēkos, un arī ukraiņu specdienesti ir uzkrājuši ārkārtīgi lielu pieredzi cīņā ar separātistiem un dažādiem, sacīsim tā, neliešiem.

– Tad sanāk, ka galvenā barjera bija korupcija kā nemiera cēlāja. Lai stabilizētu situāciju valstī, tā drusciņ pieklusa, un tiek pārvarēta šī barjera, bet Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju tomēr nevar tik viegli nomainīt.

– Tas ir viens piemērs, kas labi ilustrē, ka ne vienmēr cīņa ar korupciju notiek ātri un sekmīgi. Ukraiņi ir uzkāpuši uz tā paša grābekļa, uz kā savulaik Latvija. Tāpat kā pie mums ir KNAB, kas ir viens vienīgs skandālu avots nu jau 15 gadus, tā arī Ukrainā ir izveidots šāds birojs. Vienīgais, ko šis birojs dara nu jau gada garumā, ir skandalēšanās. Tad viņiem neļaujot strādāt, tad viņiem atkal esot kaut kā par maz, visbeidzot viņi sarīkoja kratīšanu Ģenerālprokuratūrā. [..]

– Vērojot šos notikumus un tagad arī interesējoties par pārmaiņām, tu jau pieminēji obligāto militāro dienestu un bruņoto spēku nozīmību šajā situācijā. Velkot paralēles ar Latviju un Baltiju un runājot par obligāto militāro dienestu – vai Latvijai tas tomēr vajadzīgs?

– Ukrainas atbilde uz obligātā militārā dienesta nepieciešamību ir vienkārša: obligātais militārais dienests ir vienīgais, kas glābj Kremļa agresijas gadījumā. Un glābj nevis tajā brīdi, kad parādās "zaļie cilvēciņi" un vajag viņiem likt kaut ko pretī, bet valsts aizstāvjiem jau līdz tam brīdim jābūt apmācītiem. To vislabāk var izdarīt vai nu obligātā militārā dienesta ietvaros, vai kaut kādā līdzīgā apmācības veidā. Es to labprātāk nosauktu nevis par obligāto militāro dienestu, bet par obligāto militāro apmācību, obligāto kaujas apmācību vai kaut ko tādu, jo Ukrainā arī visu laiku bija obligātais militārais dienests, bet Janukoviča prezidentūras beigās to likvidēja.

Visi šie Ukrainas brīvprātīgie aizstāvji, brīvprātīgie nacionālās gvardes un brīvprātīgo korpusa vīri un arī sievas, kas valsti glāba visa 2014. gada garumā un ļāva Ukrainai noslēgt Minskas pamieru un apturēt karadarbību, bija nevis militārā dienesta profesionāļi, bet gan obligāto dienestu izdienējuši karavīri, kuri apguvuši pamatapmācību. Viņi pēc tam divas nedēļas patrenējās speciālās treniņnometnēs valsts vidienē un bija gatavi doties kaujā, un uzvarēja. Es to redzēju pats savām acīm, kā separātisti iegāja Doņeckas lidostā un izdzina no turienes apsargus, savukārt ukraiņi tās pašas dienas vakarā bija izdzinuši separātistus laukā no lidostas. [..]

Visi tie, kuri aizstāvēja Ukrainu 2014. gadā, bija vai nu brīvprātīgie, vai nu izdienējuši obligāto militāro dienestu. Arī tie, kurus iesauca armijā, bija kādreiz izgājuši obligāto militāro apmācību. Nesen vienā publiskā diskusijā Rīgā izskanēja, ka armijniekam vajag 200 dienas, lai iemācītos kādu pamatprofesiju, tas ir vienalga, vai viņš pēc tam dienē kādā kājnieku vienībā vai citur, bet 200 dienas ir minimālā militārā apmācība, kuras laikā kaut ko var iemācīties. Droši vien, ka tas ir pareizi, un Ukrainas pieredze to arī apliecina – jaunieši tur dienē gadu. Tagad obligātais militārais dienests Ukrainā, protams, ir atjaunots, bet tos, kuri ir iesaukti, apmāca un uz fronti nesūta. Frontē dienē tikai šie kontraktnieki, kuri pēc izdienēšanas ir palikuši, tā teikt, virsdienestā. [..]

– Šovasar ir paredzētas militārās mācības "Zapad", ko rīko Krievija, un tās notiks ļoti tuvu Baltkrievijas un Baltijas robežai. Kā tu domā, vai varētu atkārtoties tāds scenārijs kā Ukrainā, ka notiktu kādas provokācijas, vai arī starptautisko novērotāju klātbūtne to pavērsīs uz citu pusi?

– Mācības "Zapad" Baltkrievijā notiek katru gadu. Krievijas armija ieiet Baltkrievijā un, protams, darbojas arī savā Kaļiņingradas apgabalā un slīpē iebrukumu NATO teritorijā. Tas nav nekāds jaunums, mūsu speciālisti katru gadu seko līdzi turienes notikumiem, taču Baltkrievijai ir interesanta retorika, ka viņi šoreiz uz šīm mācībām varētu ielaist savā teritorijā NATO novērotājus. Es ļoti ceru, ka tas tā notiks, jo tad mūsu militārie speciālisti uzzinās ļoti daudz noderīga par Krievijas šā brīža taktiskajām iespējām.

Pilnu interviju skatieties "Rīga TV 24" arhīvā.