Trešdien publicētie Eiropas Savienības (ES) statistikas departamenta "Eurostat" dati liecina, ka 2015. gadā Latvijā vidējais bērnu skaits sievietei bija 1,7, kas ir par 0,48 vairāk nekā 2001. gadā, kad vidēji katrai sievietei bija 1,22 bērni. Turklāt šis kopējā fertilitātes līmeņa pieaugums bijis lielākais ES dalībvalstu vidū.
Kopumā fakts vērtējams pozitīvi, jo visu Latvijas iedzīvotāju interesēs ir dzimstības pieaugums valstī. Latvijas sievietes var uzsist sev uz pleca – sak, mums katrai ir vidēji 1,7 bērni, taču pārējām eiropietēm pat ne tik! Bet tas ir vājš mierinājums, jo kopējie demogrāfijas rādītāji Latvijā tik un tā nav iepriecinoši.
2017. gadu Latvija iesākusi ar vienu miljonu un 953 tūkstošiem pastāvīgo iedzīvotāju, un mirstība valstī joprojām pārsniedz dzimstību. Turklāt pakāpeniski palielinās vecums, kādā sievietes izvēlas laist pasaulē pirmo bērnu – ja 2010. gadā pirmais bērns sievietēm dzima 25,7 gados, tad 2016. gadā šis rādītājs bija 27 gadi.
Kā veicināt bērnu skaita palielināšanos valstī, un kā panākt, lai sievietes gribētu bērnus? Diemžēl nav vienas pareizās atbildes. Katram argumentam atradīsies pretargumenti.
Mūsu ģimenē aug trīs bērni, no kuriem pirmais piedzima, kad man bija 21 gads. Kā izņēmumus jutos gan toreiz, kad nevienai no draudzenēm bērni nebija ne prātā, gan tagad, kad, uzzinot, ka man ir trīs dēli, cilvēki ir pamatīgi pārsteigti un lielākajā daļā gadījumu saka: "Nevar būt!" vai "Nekad nepateiksi!" Līdz ar to uz iepriekš uzdoto jautājumu varu sniegt vienīgi savas subjektīvās atbildes.
Galvenais, kas manī radīja vēlmi pēc bērniem, bija apziņa, ka blakus ir vīrietis, kuram pilnībā uzticos un uz kuru paļaujos. Man šķita un joprojām šķiet – lai kas notiktu, mans vīrs parūpēsies par mani un bērniem, izdarīs kaut neiespējamo mūsu dēļ. Tas nenozīmē, ka ikdienā pieprasām no viņa smagus upurus, bet šī drošības sajūta ir ļoti svarīga.
Vēl viens arguments par labu vairākiem bērniem jau jaunībā bija tīri praktisks – labāk padomāt par to ātrāk, lai, kad bērni būs izauguši, mēs vēl būtu jauni. Apzīmējums "otrā jaunība", manuprāt, attiecas tieši uz šādu situāciju. Tāpēc labāk laicīgi jau "pirmajā jaunībā" parūpēties, lai vēlāk varētu izbaudīt otro.
Ģimenes plānošanā bieži kā svarīgs aspekts tiek minēts arī materiālais stāvoklis. Mūsu ģimene ir dzīvojusi dažādos apstākļos, bet vienmēr ir bijusi pārliecība – gan tiksim galā un svarīgākajām lietām naudas pietiks. Jāpiebilst, ka bērnu dzimšana man netraucēja pabeigt augstskolu. Par laimi, mums daudz palīdzēja vecmāmiņas. Arī tā ir viena no ģimenes veiksmes receptēm – nekautrēties lūgt palīdzību.
Protams, audzināt trīs bērnus nav viegli, taču nav arī ļoti grūti. Turklāt grūtajos brīžos palīdz doma, ka visi ikdienas darbi, domas, notikumi, problēmas – tas viss ir pārejošs. Paies gadi, un daudz kas no tā, kas šobrīd šķiet aktuāls un ārkārtīgi svarīgs, būs pagātnes miglā tītas neskaidras atmiņas. Taču bērni mūsu dzīvē būs vienmēr. Un mīlestība pret bērniem nenoveco.