Taču uz vīrusu laiku iespējams paskatīties ne tikai no praktiskās, bet arī no filozofiskās puses. Kādas mācības šis laiks mums atklāj? Daži pēdējā laika notikumi man personīgi atgādināja par trim atziņām.
Pirmkārt, mums katram pašam vismaz daļēji jāuzņemas atbildība par savu veselību. Kāds vīrs, sauksim viņu par Jāni, vairākas dienas mocījās ar augstu temperatūru un sliktu pašsajūtu, līdz kādā brīdī viņam kļuva grūti elpot. Tika izsaukta ātrā palīdzība, Jāni aizveda uz slimnīcu. Asinsanalīzes izrādījās ļoti sliktas, tādēļ Jānis tika nosūtīts uz plaušu rentgenu. Rentgenologs noteica diagnozi: plaušu karsonis jeb pneimonija. Jāni nosūtīja mājās un lika dzert antibiotikas, taču labāk nekļuva.
Jānis pats nolēma doties uz Sauriešu Tuberkulozes un plaušu slimību centru, jo bija dzirdējis, ka tur strādā vieni no labākajiem speciālistiem Latvijā plaušu slimību jomā. Tur viņu vēlreiz izmeklēja un atklāja smagu deguna blakusdobuma iekaisumu. No pneimonijas ne vēsts. Tika mainīta ārstēšana, un Jānis drīz vien izveseļojās.
Šis ir tikai viens gadījums, kas parāda, ka ārsti mēdz kļūdīties diagnozes noteikšanā, un vajadzības gadījumā pacientam pašam jāuzņemas iniciatīva, lai kaut ko mainītu. Turklāt katram vajadzētu apgūt pamatzināšanas par savu ķermeni. Piemēram, ļoti noderīga prasme ir spēt saprast, ko nozīmē asinsanalīžu rezultāti, jo pēc tiem var secināt, vai ir nepieciešams lietot antibiotikas.
Otrkārt, neviens nav neaizstājams. Visiem zināma patiesība, kas šajā laikā izpaužas jo īpaši. Siguldā ir kāda pretimnākoša daktere, kura pieņem pacientus arī pēc pieraksta beigām. Biju rēķinājusies, ka tikšu pie viņas uz konsultāciju, bet slimnīcas administratore paziņoja, ka daktere ir saslimusi un šodien nevienu vairs nepieņems. Tā bija pirmā reize, kad netiku pie viņas cerētajā laikā. Devos pie cita speciālista uz Rīgu. Protams, tas radīja neērtības, bet parādīja arī to, ka neviens nav neaizstājams. Pat tie speciālisti, uz kuriem pierasts paļauties, ka viņi tepat vien būs, sasniedzami pacientiem ērtā vietā un laikā.
Šis gadījums mani vedināja aizdomāties, kas notiktu, ja lielākā daļa avīzes darbinieku reizē saslimtu. Tāda situācija gan ir diezgan nereāla, taču arī tādā gadījumā diez vai iznāktu tukša avīze ar paziņojumu: "Piedodiet, diemžēl visi darbinieki slimo!" Tāpēc tiem, kuri saķēruši vīrusu un tomēr pēdējiem spēkiem iet uz darbu, gribu teikt: gan jau bez jums iztiks (pat ja jums šķiet, ka esat neaizstājams)! Labāk atpūtieties un neaplipiniet ar vīrusu citus kolēģus!
Treškārt, lai kā mēs rūpētos par savu veselību, neesam pasargāti no nejaušībām. Pagājušajā nedēļā nošausminājos par ziņu, ka Valsts prezidenta pilī no griestiem nogāzusies lustra. Par laimi, neviens necieta, taču viss varēja beigties daudz sliktāk. Atmiņā atausa Zolitūdes traģēdija. Dažas dienas pēc tam, kad biju izlasījusi ziņu par lustru, uzzināju, ka kādā skolā noticis nelaimes gadījums – bērnam klasē uzgāzies skapis. Tā bērnam bija fiziska un morāla trauma, ko radīja nelaimīga nejaušība.
Bija šokējoši apzināties, ka pat skolā bērni nav drošībā. Protams, skolas vadība attiecīgi reaģēja un pārbaudīja pārējo mēbeļu drošību, taču šāds gadījums lika aizdomāties par to, cik liela nozīme ir nejaušībai. Kādam paveicas, kādam ne. Diemžēl nav vienas receptes, kā sevi pasargāt no nelaimes gadījumiem. Atliek paļauties uz dievpalīgu un savu veselo saprātu.