Kāda ir atšķirība starp kramplauzi un kabatzagli?
Pirmā saistīta ar to, ka turpina kristies ZZS popularitātes līmenis, un šādā kontekstā rodas jautājums, cik ilgi ZZS līderis Lembergs Saeimas deputātu Kaimiņu publiski sauks par klaunu, tātad parādību, ko nav vērts ņemt nopietni. Kaimiņa profesionālais sniegums uz skatuves vērtējams droši vien dažādi, tomēr apstākļos, kad atšķirība starp tava politiskā spēka un "klauna" vadītās grupas popularitāti samazinās, ar nicīgām piezīmēm labāk neaizrauties.
Otrā piezīme saistīta ar to, ka janvārī, salīdzinot ar pagājušā gada decembri, reitings kaut nedaudz, bet samazinājies visām t.s. latviešu partijām. Te runa ir par tiem 26 %, kas aptaujās atbild, ka nav izlēmuši, par ko atdot balsi, un tiem 15 %, kuri apgalvo, ka vispār negrasās vēlēšanās piedalīties. Politiskās partijas šos apmēram 30–40 % balsstiesīgo tradicionāli kāri uzlūko kā potenciāli "savējos". Ciniski sakot, atliek vien pareizi "notrāpīt" ar piedāvājumu, un, raugi, aplam noderīgie kaut pieci procenti ir tavi.
Savukārt tas, ka reitingu kritums ir faktiski visiem, manuprāt, var nozīmēt to, ka patiešām pamatīgs ļaužu skaits uz vēlēšanām neaiziet, lai ko tiem solītu. Jo pieriebušies lielākā vai mazākā pakāpē ir visi politiskās kastas pārstāvji. Izmantojot ļoti nežēlīgu salīdzinājumu: skaidrs, ka ir atšķirība starp auto spogulīšu zagli un miljonu nozadzēju, bet zagšanas elements ir abos gadījumos...
"Mazs ir skaists"
Man kā nelielai tautai piederīgam indivīdam aizvadītā nedēļa sagādāja negaidītu un, jāatzīst, nedaudz eksotisku apstiprinājumu tam, ka mazas tautas no to senatnes viedokļa ir tikpat interesantas, cik lielās. Proti, ģenētiskie pētījumi ir beigušies ar secinājumu, ka neliela tauta Tālajos Austrumos – ulči – savā mītnes reģionā dzīvo jau 8000 gadu [1], par spīti dažādām "tautu staigāšanām" un tik garā vēstures nogrieznī neizbēgamiem pārbaudījumiem, par ko "parūpējušās" lielās tautas. Impērijas Eiropā radās un sabruka, valstis, politiskās nācijas veidojās 18. gadsimta beigās–19. gadsimta sākumā, savukārt ulči savā nodabā tik dzīvoja.
Savas, lokālās situācijas salīdzināšana ar citiem var būt noderīga arī tad, ja tā iekrāsota nedaudz rūgti, sak, tās pašas nebūšanas ir arī citur. Tas, protams, ir vājš mierinājums, un tomēr. Piemēram, kontekstā ar skandālu, kas izraisījies Francijā. Tur viens no kandidātiem uz prezidenta amatu, Fransuā Fijons, izrādās, savulaik nodarbinājis ar pašu tieši saistītā, budžeta apmaksātā darbā savu sievu, un atklājās, ka ik piektais Francijas parlamenta deputāts nodarbina valsts maizītē kādu savu radinieku [2]. Kā smejies, tik šerpi pat Latvijā nenotiek...
Mānīgais tuvums
Iespaidīgās protesta demonstrācijas aizvadītajā nedēļā Rumānijā lieku reizi atgādināja, cik nepiedodami maz mēs zinām par citām Austrumeiropas valstīm, kas taču galu galā arī ir Eiropas Savienībā un NATO. Respektīvi, ziņu līmenī mēs varam nofiksēt protestu tiešo iemeslu (korupcija), bet atļaušos apgalvot, ka mūsu priekšstati par Rumānijas šodienu ir visai aptuveni. Tas savukārt man atgādina vācu vēsturnieka Jozefa Girtla teikto vēl 19. gadsimta septiņdesmitajos gados: "Mums [eiropiešiem – M.Z.] ir vairāk ziņu par Dienvidu okeāna salām nekā par Turcijas [impērijas – M.Z.] eiropiešu tautām."
Rumānija, protams, ir cits "stāsts", tomēr kopumā diagnoze ir pareiza arī 150 gadu vēlāk. Nezināšana ir pieciešama un attaisnojama (būsim reālisti!), tomēr brīdī, kad mums jāizsaka savi vērtējumi par kaut ko – vienalga, Rumānijā, Polijā vai Austrijā notiekošo –, par ko mēs patiesībā neko nezinām, tas jau rada nelāgas problēmas.
[1] HTTP://ADVANCES.SCIENCEMAG.ORG/CONTENT/3/2/E1601877.FULL
[2] "THE ECONOMIST", FEBRUARY 4TH, 19PP.