II
Latvijai, tāpat kā katrai valstij, karaspēks vajadzīgs priekš iekšējās apsardzības un drošības. Ja valstij tā nebūtu, tad var gadīties, ka kāda simts vīru laupītāju banda terorizē veselu apgabalu vai pilsētu; tādas bandas varētu aplaupīt valsts mantas noliktavas, valsts kases, bankas utt., nemaz jau nerunājot par privātīpašumu. Lai novērstu šādus gadījumus un pat viņu varbūtību, nepieciešami, lai visas valsts teritorijas lielākos centros atrastos apbruņots spēks. Tātad karaspēks vajadzīgs, lai nodrošinātu valsti uz ārieni, kā arī lai uzturētu iekšējo drošību un kārtību.
Kādi uzdevumi jāizpilda Latvijas karaspēkam? Kādus uzdevumus tam jāspēj izpildīt?
Kas attiecas uz iekšējo drošību un kārtību, tad karaspēkam jābūt spējīgam to uzturēt ne tikai tajās vietās, kur karaspēka nodaļas stāv, bet arī viscaur, pa visu valsts teritoriju, ejot palīgā visos gadījumos, kur civiliestāžu darbinieki ar saviem spēkiem vien nespēj uzturēt kārtību un likumību.
Kas zīmējas uz Latvijas aizsargāšanu pret ārējiem ienaidniekiem, tad šeit jāpiegriež vērība uz Latvijas ģeogrāfisko un politisko stāvokli. Sauszemes robežas Latvijai ir ar Igauniju un Lietavu un divām lielvalstīm – Krieviju un Poliju; no trešās lielvalsts – Vācijas ‒ Latvija ir nošķirta tikai ar šauru Lietavas teritorijas joslu. Latvijas sauszemes robežas nav dabīgi aizsargātas ar augstiem kalniem, plašiem ūdeņiem (upēm vai ezeriem), purviem; visas Latvijas robežas ir pilnīgi atklātas ienaidnieka uzbrukumiem. Tālāk – Latvijas teritorija ir samērā maza. Ja Krievijā vai Polijā naidīgs karaspēks ienāks kādas 100–200 verstis dziļi, tad priekš šīm valstīm tas vēl daudz neizsaka (tikai 1/100 vai 1/50 no teritorijas). Turpretim, ja Latvijā ienaidnieks ielauzīsies 100–200 verstis, tad tas jau iztaisa 1/3–1/2 no visas Latvijas teritorijas. Labs karaspēks var noiet 100 verstis četrās dienās un, izmantojot dzelzceļus, vēl ātrāk. Tātad Latvija var pazaudēt 1/3 no savas teritorijas, pie kam līdz ar teritoriju var iet pazušanā tas tālākai kara vešanai noderīgais, kas atradās uz zaudētās teritorijas, – nemobilizētie ļaudis, kara materiāls, saimnieciskās bagātības utt.
Tāpēc, ja Latvija vispār grib uzturēt karaspēku, tad tam jābūt tādam, ka tas varētu satikt ienaidnieku uz pašas robežas; ja Latvijas karaspēks to nespētu, tad vispār priekš Latvijas apstākļiem viņš būtu mazsvarīgs. Ja mūsu karaspēks nebūs jau līdz varbūtējam karam kaujas gatavībā, tad viņš nekad arī neiegūs kaujas gatavību, jo no ienaidnieka ieņemtās teritorijas mobilizētie vairs nepienāks. Kādās divās nedēļās ienaidnieks izies cauri visai Latvijai. Tātad Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis prasa, ka Latvijas karaspēkam jābūt tādam, kurš varētu ļoti īsā laikā pāriet no miera stāvokļa uz kara stāvokli, tas ir, tam jābūt ātri mobilizējamam.
Jācer, ka ar saviem mazajiem kaimiņiem Latvija vienmēr sadzīvos draudzīgi. Bet, ja kādreiz Latvijai draudētu briesmas no kāda maza kaimiņa, tad vienmēr jānovērtē šā kaimiņa armija un jāieved savā karaspēkā tāda organizācija, lai nepaliktu šim kaimiņam iepakaļ, un jāieved mobilizācijas ātrums ne lēnāks par to, kāds ir kaimiņu karaspēka organizācijā.
Kas attiecas uz lielajiem kaimiņiem, tad še Latvijas stāvoklis ir citāds. Protams, mazā Latvijas armija viena pati nākamībā nebūs spējīga sekmīgi ilgu laiku karot ar nākamības Krievijas armiju. Jādomā, ka šāda kara gadījumā Latvija meklēs sev atbalstu vai nu vairāku mazo valstu sabiedrībā, vai arī pie kādas lielvalsts. Gadījumā, ja Latvijai ciešā sabiedrībā ar savām kaimiņu valstīm būtu jākaro pret Krieviju, arī nepieciešama ātra karaspēka mobilizācija, pie kam Latvijai tā vajadzīgāka nekā Igaunijai, Somijai un Lietuvai, kurām ģeogrāfiskais stāvoklis ir daudz labāks nekā Latvijai. Ja Latvijai uzņemtos palīdzēt kāda lielvalsts, nedrīkst piemirst, ka lielvalsts draudzīgā palīdzība nāks ne pirmā, ne otrā dienā, bet var nākt tikai pēc nedēļām; tātad šādā gadījumā pirmās nedēļas Latvijas armijai vienai pašai jāved visgrūtākais karš, un, ja tā nebūtu spējīga ienaidnieku satikt uz robežas pašā pirmajā dienā, tad pa pāris nedēļām, kamēr ierodas palīdzība, visa Latvija jau var būt ieņemta no ienaidnieka. Ja 1914. gadā Serbijas armija nebūtu paguvusi izvest mobilizāciju, kad sākās Austrijas uzbrukums, tad Serbija īsā laikā būtu iekarota un nebūtu varējusi ņemt tālāko dalību karā, citiem vārdiem – Austrijai kara turpināšana būtu stipri atvieglota. Tātad arī Latvijas politiskais stāvoklis prasa, lai viņas armija būtu spējīga ātri mobilizēties; pretējā gadījumā Latvijas armija zaudē savu nozīmi, tā varbūt izmaksā ļoti daudz, bet nespēj pildīt savu uzdevumu.
Tātad mazajai Latvijas armijai kara gadījumā var pienākties karot ar daudz lielāka ienaidnieka armiju un var būt par uzdevumu pēdējo aizturēt kādu laiku, kamēr pienāk palīdzība no draudzīgām mazām vai lielām valstīm. Lai šādu uzdevumu sekmīgi varētu izpildīt, Latvijas armijai jābūt labi sagatavotai – apmācītai, disciplinētai, labi apbruņotai utt., tas ir, tai jāstāv šā laika kara mākslas augstumā; labāk lai tā tad ir mazāka skaitliski (ja uz to spiež valsts finansiālais stāvoklis), bet ar lielākām kaujas spējām. Šim, lai arī nelielam, bet labi sagatavotam spēkam jābūt jau varbūtēja kara pirmajā dienā, jo nesagatavotu laužu apmācība uz kaujas lauka maksā daudz asinis.
Sākot no 19. gadu simteņa, karus ved nevis armijas vien, bet, kā teic, apbruņotas tautas. (Patiesību sakot, tas nav vis 19. gadu simteņa izgudrojums, jo senie grieķi un romieši savā laikā apbruņoja visu tautu un viduslaiku ģermāņi uzbruka Romas valstij ne ar armiju, bet ar visu tautu vai cilti šo vārdu vispilnīgākajā nozīmē.) Apbruņota tauta ‒ tas nozīmē, ka kara gadījumā visi tautas dēli, kuri spējīgi nest ieročus, tiek pārvērsti par kareivjiem. Tāpēc arī mūslaiku miera laika armija patiesībā nav vis armija, bet ir tikai kara skola priekš tautas. Mūslaiku miera armija sastāv no divām daļām: 1) no karaspēka speciālistiem, kuriem kara zinības un kara lietas ir pastāvīgs darba arods, un 2) no tautas dēliem, kuri iesaukti uz noteiktu laiku apmācīties kara zinībās un kara darbībā. Šinī ziņā kara vešana tagad līdzinās daudziem citiem speciāliem darbiem. Tā, pie dzelzceļu būves vajadzīgi speciālisti, sākot no inženiera un beidzot ar darbvežiem/desmitniekiem – tie ir dzelzceļu būves pastāvīgie darbinieki; bet arī še vienkāršo lielo darbu izpilda strādnieki, kurus pieņem, kad darbs sākas, un atlaiž, kad tas pabeigts. Tā tas ir arī pie kara vešanas, tikai ar to starpību, ka karš ir priekš valsts svarīga lieta, jo bieži vien tas izšķir valsts likteni, visu viņas nākamību. Karā katra stunda maksā daudz asinis, tāpēc kara vešana tautai jāiemāca, sevišķi jau tāpēc, ka šinīs laikos karot nav tik vienkārša lieta, kā rakt zemi dzelzceļa dambim. Tomēr galvenais pamats vienāds: speciālisti – kara vedēji ‒ un daudz maz apmācītie strādnieki/kareivji. Tā tas ir gandrīz visās pasaules armijās.
III
Kāda tad ir principiāla starpība starp pastāvīgu armiju un miliciju?
Tehniskā ziņā starpība ir tāda, ka pastāvīgā armijā jaunie, kara dienesta gadus sasniegušie tiek apmācīti vienā paņēmienā, t. i., tos iesauc un tura kara dienestā nepārtraukti visu tā saukto aktīvā dienesta laiku, kurš priekš lielā pasaules kara gandrīz visās pasaules armijās bija 2–3 gadi. Pa šiem gadiem jaunie tautas dēli tika apmācīti kara darbībai teorētiski un praktiski, ievingrināti kara grūtību pārciešanai, viņiem ieaudzināja kareivju īpašības – disciplīnas, vienības sajūtas un izturību. Ar šiem 2–3 gadiem izbeidzas kareiviskā apmācība. Aktīvo kara dienestu pabeigušos ieskaita armijas rezervē līdz 38.–40. dzīves gadam.
Milicionārās armijās turpretim kara dienesta gadus sasniegušos iesauc katru gadu un pat divreiz gadā uz īsiem apmācības laikiem – 2–8 nedēļām. Ja šos īsos apmācības periodus pa visiem dienesta gadiem (arī rezerves) saskaita kopā, arī tad iznāks līdz divi gadi kara klausības. Tā, piemēram, tas ir Šveices armijā. Tātad kara klausības garuma ziņā pastāvīgās armijas neko daudz neatšķiras no milicijām. Jāsaka, ka priekš tautas un valsts ir izdevīgāk, ja iesaukšana kara dienesta apmācībai notiek īsos termiņos un tādā gada laikā, kad ļaudis svabadi no darbiem. Bet, raugoties no militārā viedokļa, šāda apmācības iekārta ir visai neizdevīga.
Ikviens jauns cilvēks, kurš pavadījis divus gadus pastāvīgā armijā, ir pilnīgi pabeidzis kara apmācību un tādēļ kara gadījumā var tikt iesaukts kā pilnīgi apmācīts kareivis. Turpretim milicijā pēc diviem gadiem no pirmās iesaukšanas kurss vēl nav pabeigts; tātad kara gadījumā tā paša vecuma jaunieši ir vēl jāapmāca. Tāpēc milicionārā armija tūlīt pēc mobilizācijas vēl nav kaujas spējīga, tai vēl jāsaņem zināms apmācības kurss. Bet, kā jau augšā minēju, Latvijas armijai svarīgākais noteikums ir ātra kaujas gatavība. Bez tam, kā jau aizrādīts, mums armija vajadzīga arī priekš iekšējās drošības un kārtības, vismaz tuvākos 5–10 gadus, kamēr visa pasaule nebūs palikusi mierīgāka un arī Latvija Bez tam, kā jau aizrādīts, mums armija vajadzīga arī priekš iekšējās drošības un kārtības, vismaz tuvākos 5–10 gadus, kamēr visa pasaule nebūs palikusi mierīgāka un arī Latvija nebūs atsvabināta no laupītāju bandām un naidīgo kaimiņvalstu organizētas sacelšanās mēģinājumiem. Šo uzdevumu milicionāra armija pavisam nav spējīga izpildīt; priekš šā uzdevuma tātad tā kā tā būs vajadzīgs kāds cits bruņots spēks.