Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vai esat ievērojis/usi , ka, lasot rakstu, skatoties/klausoties raidījumu par kādu jums zināmu tēmu, jūsu vērtējums par dzirdēto/lasīto labākajā gadījumā ir atskārsme, ka runātāji ir vien virspusēji grābājušies par Jums labi zināmām lietām? Sliktākajā gadījumā – nospriežat, ka ir pateikti meli, puspatiesības, sagrozīti fakti, un arvien biežāk sevi pieķerat pie domas – kāpēc uzticēties tiem stāstiem, kurus Jūs tik labi nepārzināt?

Un Jūs neesat viens. Jūs medijus melojot pieķerat arvien biežāk, jums meli sākt apnikt, un Solvita Āboltiņa to zina, un viņa par to runā. Šobrīd viņa runā par tiem meliem, kurus nav riskanti pieminēt, kas jau vairāk nekā trīs gadu garumā mums tiek pasniegti, lietojot vārdu savienojumus propaganda, Krievija, ģeopolitika u.c.

Tiktāl Solvitai Āboltiņai komfortablā zona, taču viņas pieredzējušie receptori uztver arī ko citu. Lai gan diezgan kusli, tomēr viņas runā ieskanas arī kaut kas no trampiskā vērienīgā pieteiktā kara medijiem. Āboltiņas kundze runā, ka kaut kas gluži nav kārtībā arī ar pašu medijos raidīto, taču joprojām dara to, nekāpjot ārā no maz riskantās zonas, kas varētu izsaukt vietējo mediju vētru pret viņu: "Joprojām notiek spēlēšanās ar publisko domu ar mērķi apšaubīt un iebiedēt visu un visus, lai maldīgās informācijas plūsmā cilvēks nespētu atšķirt patiesību no izdomājumiem un klajiem meliem, puspatiesību no pusmeliem."

Solvitas Āboltiņas dūrītes vēl nesit, taču savilktas mediju virzienā tās ir, un pamatoti. Viņa zina, ka tā drīz būs populārā tēma. Un viņa to piesaka.

Jo melīgs medijs, starpnieks vairs nav vajadzīgs. Tramps pierādīja to, kas vēl divus gadus iepriekš būtu uzskatīts par pasaku, – ka var kļūt par prezidentu, atklāti piesakot karu oficiālajiem medijiem. Jā, jā, monopoltiesības uz cilvēku galvām tradicionālie mediji zaudē, ierastie smadzeņu skalošanas veidi vairs nestrādā. Un tas rada sajukumu. Vara pamazām pāriet uz citām saziņas formām, tāpēc arī Āboltiņas kundze tagad jau var atļauties vārdā vēl nevienu nesaukt, bet par melīgiem medijiem runāt gan. Turklāt runāt par melu atpazīšanas un izvērtēšanas vajadzību.

Taču, piesakot melu dekonstrukcijas tēmu, var nākties rēķināties ar pamatīgu iziešanu no komforta teritorijas. Melu dekonstrukcijas būs jāpiemēro ne tikai stāstiem par Krimas karu. Tā, reiz pieteikta, būs jāturpina. Un, lai cik nepatīkami politikai tas būtu, tā būs jāturpina arī par Solvitai Āboltiņai neērtajām tēmām – politiskās varas melīgumu, vairākuma viedokļa ignorēšanu, sakonstruēto PR stāstiņu un viedoklīšu dekonstrukciju.