Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Intervējot cilvēkus "Rīgas un Apriņķa Avīzei" un "Kodolam" un runājot ar paziņām, arvien biežāk redzu, ka lamāt valsti vairs neskaitās labais tonis. Tieši otrādi, daudzi šķiet nokaitināti – nu, cik var čīkstēt? Arī dažādi žurnālistikas pētījumi un raksti pievēršas šai tematikai un atklāj, ka vaimanām bieži vien nav pamata.

Piemēram, "Re:Baltica" pētījums par ziņām, kas tiek publicētas dažādos sociālajos tīklos, atklāja, ka negatīvā informācija bieži ir vienkārši provokatīvi meli, kas publicēti, lai savāktu vairāk klikšķu uz attiecīgā profila. Jaunākajā žurnāla "Klubs" numurā Ralfs Vīlands rakstā "Vaimanoloģijas anatomija" analizē, kādi ir galvenie iemesli valsts kritizēšanai, un secina, ka bieži vien tā ir nespēja uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Turklāt jebkuram būtu jāatceras, ka radīt neticību valstij un sašķelt sabiedrību – vienalga, kādā jautājumā, – ir viena no hibrīdkara metodēm. Par to plašāk raksta arī Eiropas Liberāļu un demokrātu alianses prezidents Eiropas Parlamentā Gijs Verhofštats (raksts "Krievijas hibrīdkarš pret Rietumiem"), kurš bija viens no kandidātiem uz Eiropas Parlamenta prezidenta amatu.

Līdz ar to nevarētu teikt, ka Baltijas valstu vadītājiem ir paranoja un visur rādās Krievijas roka. Tas ir fakts, ko apzinās arī Eiropas Savienības līderi. Turklāt arī Krievijas oficiālie ziņu avoti atzīst, ka 2016. gadā valsts iztērējusi 1,2 miljardus eiro ārvalstu mediju kampaņās. Un diez vai šie mediji stāstīja tikai par to, cik brīnišķīga valsts ir Krievija.

Protams, kritiskā domāšana ir laba lieta, un nejēdzības var un vajag izgaismot. Taču kritikai būtu jāiet roku rokā ar gatavību situāciju uzlabot un sava pozitīvā piemēra rādīšanu. Taču nereti izskatās, ka citu kritizēšana ir aizsegs savām neveiksmēm un neizdarībai. Reizēs, kad viss šķiet slikti, vienmēr ir iespēja koncentrēties uz pozitīvo.

Piemēram, runājot par cilvēka pamatvajadzībām, nevaram sūdzēties, ja uzzinām, ka pasaulē 1,8 miljardi cilvēku dzer netīru ūdeni, 946 miljoniem nav pieejamas labierīcības un 4,3 miljoni pagājušajā gadā miruši no gaisa piesārņojuma. Tātad Maslova vajadzību piramīdas apakšdaļu – pamatvajadzības – valsts mums lielākoties nodrošina.

Ja skatāmies uz vajadzību piramīdas spici, kurā atrodas radošā pašizpausme un kultūra, arī tad Latvijai ir ar ko lepoties. Saskaņā ar "Eurobarometer" pētījumu, kultūras finansējuma un kultūras līdzdalības attiecībā uz vienu iedzīvotāju mēs esam topa augšgalā Eiropas Savienībā. Eiropā ir septiņas valstis, kurās vairāk nekā 80 % iedzīvotāju ir raksturīgs vidējs/augsts kultūras patēriņš.

Savukārt starp šīm septiņām valstīm Latvija ir tā, kurai ir zemākais finansējums kultūrā "uz galviņu" ‒ 141 eiro. Tas nozīmē, ka ar salīdzinoši zemāku finansējumu mēs uzrunājam lielāku auditorijas daļu, esam efektīvi. Dāņi, piemēram, lai sasniegtu tādu pašu rezultātu, investē gandrīz divas reizes vairāk ‒ 307 eiro uz katru cilvēku.

Pat savulaik nesamierināmie pretinieki Žanete Grende un Andrejs Žagars ir vienisprātis, ka Latvija ir kultūras lielvalsts. To saka arī daudzi ārzemju latvieši. Kāda latviete, kura dzīvo Floridā, uz jautājumu ‒ kā izbaudāt kultūru?– atbildēja: "Šeit kultūra ir Disnejlenda un Mikimausi. Teātris ir dārgs prieks, ko amerikāņi drīzāk apmeklē, lai šad tad pazīmētos." Savukārt kāda Norvēģijas latviete nespēja valdīt sajūsmu pēc Siguldas "Kino Lora" apmeklējuma, kur biļete izmaksāja sešus eiro pretstatā Norvēģijai, kur par kino apmeklējumu personai jāšķiras aptuveni no 100 eiro. Lai nu kas, bet kultūra Latvijā ir pieejama gandrīz jebkuram neatkarīgi no maciņa biezuma.

Latvijas pozitīvo vērtību uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Turklāt atcerēsimies, ka labākās lietas pasaulē ir par brīvu!