Eiropas dievlūdzēju izplatība Latvijā ir neskaidra. Eiropas dievlūdzējs Latvijā pirmo reizi konstatēts 2008. gadā, un līdz šim tas novērots ļoti reti, galvenokārt Daugavas upes baseinā, vēsta Latvijas Entomoloģijas biedrība. Eiropas dievlūdzējs ir sastopams Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, un sugas ienākšana Latvijā, visticamāk, skaidrojama ar klimata pasiltināšanos.
Eiropas dievlūdzējs ir salīdzinoši liels kukainis, kas var sasniegt līdz 7 cm garumu. Par dievlūdzējiem šos kukaiņus sauc tādēļ, ka priekšējais kāju pāris novietots ķermeņa priekšdaļā, un salikts, it kā lūgšanas pozā. Šīs priekšējās kājas ir izteikti spēcīgākas, jo tās dievlūdzējs izmanto medījuma satveršanai. Eiropas dievlūdzēju no citām dievlūdzēju sugām atšķir pēc melna plankuma priekšējo kāju iekšpusē (it kā padusē). Tikai pieaugušiem indivīdiem ir spārni. Nepieaugušiem dievlūdzējiem ķermenis var būt ne tikai zaļš, bet arī brūngans.
Eiropas dievlūdzēji attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos. Tas nozīmē, ka to dzīves ciklā nav kūniņas stadijas, kā tas ir, piemēram, vabolēm vai tauriņiem. Mātīte olas dēj rudenī, veidojot uz tieviem zariņiem īpatnēju olu maisu. Tajā olas pārziemo un pavasarī no tā izšķiļas jaunuļi, kas pēc vairākām ķermeņa segas – kutikulas maiņām, iegūst spārnus. Visi līdz šim Latvijā zināmie dievlūdzēju novērojumi ir augustā un septembrī. Iespējams, klimatam kļūstot siltākam, arī dievlūdzēju sastopamība palielināsies.
Eiropas dievlūdzējs ir plēsīgs, tomēr savu upuru ziņā nav izvēlīgs. Tas pārsvarā barojas ar dažādiem kukaiņiem, bet retu reizi var baroties ar maziem rāpuļiem, putnēniem vai pat peļveidīgajiem grauzējiem. Jaunuļu starpā, kā arī pēc vairošanās, visai bieži ir novērojams kanibālisms. Plēsīgā dzīvesveida dēļ, dievlūdzējus pasaulē izmanto arī augu aizsardzībā – augu kaitēkļu skaita samazināšanai. Tāpēc palaimējies ir tiem, kas dievlūdzēju atrod savā dārzā.
Dievlūdzēji lido ļoti reti. Pārsvarā tie ir tēviņi, kas naktī pārlido, meklējot mātītes. Novērots, ka naktī lidojot, dievlūdzējus piesaista nakts apgaismojums. Tāpēc siltos, vēlos augusta un septembra vakaros ir iespējams dievlūdzēju sastapt pie loga, āra lampas vai cita mākslīgā gaismas avota.
Eiropas dievlūdzējs ir sastopams galvenokārt zālājos. Tomēr vairākums līdzšinējo novērojumu Latvijā ir no māju iekšpagalmiem, ēkām, parkiem, dārziem. Latvijā suga pirmo reizi konstatēta 2008. gadā, un kopš tā laika vairākkārt konstatēta Daugavas upes baseinā. Pašlaik ziņojumi no Madonas un Rīgas ir tālākās zināmās atradnes Eiropā.
Par gada bezmugurkaulnieku 2017. gadā Latvijas Entomoloģijas biedrība ir izvēlējusies augsnes dižslieku – radījumu, kas vienlaikus šķiet viens no visparastākajiem iemītniekiem Latvijas dabā, bet kam tajā pašā laikā piemīt tik daudz apbrīnojamu.
Dižslieka ir lielākā no Latvijā sastopamajām slieku sugām, tās garums var sasniegt pat 25 centimetrus. Sliekas galvu no astes iespējams atpazīt pēc tā, ka galva parasti ir smailāka un ar tumšāku krāsojumu, turpretī aste mēdz būt gaišāka un nedaudz saplacināta.
Latvijā dzīvojošajām dižsliekām mēdz būt līdz pat 120 ķermeņa posmu. Katru posmu kustina divas muskuļu grupas – ārējie gredzenveida muskuļi un iekšējie gareniskie muskuļi. Slieka pārvietojas, ritmiski sasprindzinot un atslābinot pretējās muskuļu grupas, tā ka posmi cits pēc cita izstiepjas un saraujas. Irdenā augsnē sliekas iespiežas, ar muskuļu palīdzību "nosmailinot" galvas galu un ieurbjoties šķērslī. Katra posma apakšdaļā un sānos ir četri pāri mikroskopiski sariņi, kas kopā ar labi attīstīto muskulatūru palīdz sliekai pārvietoties. Briesmu gadījumā ar sariņu palīdzību tā var "noenkurot" vienu ķermeņa galu, otru ātri pievelkot klāt. Šo paņēmienu slieka bieži izmanto, vācot barību virszemē – aste tiek atstāta drošajā aliņā un ja kāds mēģinās slieku no tās izraut, sariņi neļaus to tik vienkārši izdarīt.
Sliekai nav ne iekšējā, ne ārējā cietā skeleta, tā saglabā savu struktūru pateicoties hidrostatiskajam skeletam - ar šķidrumu pildītām šūnām un elastīgam ķermeņa apvalkam. Āda veic arī sliekas elpošanas funkcijas un nodrošina ūdens un sāļu apriti. Lai spētu elpot, sliekas ādai jābūt mitrai, taču pārāk slapja vide sliekai arī neder. Ja ir pārāk daudz ūdens un trūkst skābekļa, slieka var noslīkt tāpēc bieži var novērot, ka spēcīga lietus laikā sliekas steidz rāpties virszemē.
Slieka ir anētiska, kas nozīmē, ka tā dzīvo pastāvīgā vertikālā aliņā, kuras dziļums var sasniegt 1,8 metrus, taču savākt barību tā dodas virszemē, atšķirībā no citām posmtārpu sugām, kas dzīvo un barojas augsnē. Starp simtiem citu līdzīgu aliņu slieka vienmēr spēj atpazīt savējo un atgriežas tajā katru dienu. Virszemē slieka izlien naktīs, lai savāktu barību vai pārotos. Lai ala nesagrūtu, tās sienas ir izklātas ar gļotām, un tajā slieka arī ziemo. Aktīva tā atkal kļūst, kad zeme sasilusi līdz apmēram +5 grādiem.
Sliekas ir hermafrodīti. Katra sliekai ir gan sievišķais 14. posms ar oliņām, gan vīrišķais 15. posms ar spermu. Taču pati sevi slieka neapaugļo un pavasarī vai vasaras sākumā meklē partneri. Sliekām raksturīga krusteniskā apaugļošanās, kuras laikā tās apmainās ar spermu. Kad tas ir noticis, slieka sāk maukties ārā no tās 32.-37. posmā esošas gļotainās jostiņas. Jostiņai pārslīdot vīrišķo un sievišķo posmu, tajā tiek ievadītas olšūnas un sperma. Tiklīdz slieka ir jostiņu nometusi, abi tās gali noslēdzas un izveidojas kokons, kurš aptuveni pēc mēneša laiž pasaulē līdz 10 jauno slieciņu.
Ja apkārtējās vides apstākļi nav labvēlīgi, oliņas kokonā var neizšķilties pat vairākus mēnešus. Dzimumbriedumu jaunās sliekas sasniedz 2–3 mēnešu laikā. Par to ka slieka ir pieaugusi, liecina izveidojusies gļotainā jostiņa.
Precīzs sliekas mūža ilgums nav zināms, bet vidēji tas svārstās starp 3–5 gadiem, tomēr ir zināmi gadījumi, kad nebrīvē dzīvojoši īpatņi sasnieguši pat 9 gadu vecumu.
Sliekas pārtiek no augu un dzīvnieku valsts izcelsmes trūdvielām – koku miziņām, lapām, zāles stiebriņiem, sēņu krikumiem, kā arī beigtiem kukainīšiem. Ja barība nav īsti nogatavojusies, tā tiek nogādāta alā un notiesāta tad, kad guvums pietiekami satrūdējis. Līdzīgā veidā rudenī tiek sagatavoti krājumi ziemai.
Gremošanas sistēmas galvenais orgāns ir zarna, kas, sākot no mutes, stiepjas visā sliekas ķermeņa garumā. Sliekai gremojot, barība slīd pa zarnas cauruli līdz nonāk līdz pat pēdējam posmam, veidojot labi strukturētu augsnes un organisko atlieku masu – koprolītus, kas ir minerālu avots augu augšanai, turklāt irdinādamas zemi, sliekas uzlabo tās aerāciju, veicina ūdens uzsūkšanos un padara augsni auglīgāku.