Tiešām aizkustinoši – vārdiski aizstāvēt savu bijušo kolēģi, cienījamu cilvēku, iespējams, labu valsts vadītāju u.t.t.
Taču, vai tiešām tā pa īstam?
Koalīcija, kā zināms, ir vairākumā pārstāvēta Saeimā, un šīs iestādes rīcībā ir instrumenti, kas ir daudz iedarbīgāki un ietekmīgāki par vārdisku līdzjūtību un aizstāvēšanu, proti, likumu rakstīšana, to apspriešana un pieņemšana.
Galu galā, tā vietā, lai lietotu žurnālistikai raksturīgos paņēmienus un skaļi piesauktu valsts simbolu aizskaršanu, būtu jādara tas, kas Saeimai pienākas – likumā sakārtot eksprezidentu apbedīšanu, aizlāpīt tukšos caurumus normatīvajos aktos un uz priekšdienām operēt ar dokumentiem, kas nav brīvi interpretējami, nerada pārpratumus un neskaidrības.
Jāpiebilst, ka tieši šādu konstruktīvu risinājumu piedāvā arī eksprezidentes kapa vietas iegūšanas veida lielākais kritiķis Lato Lapsa. Un nē, nē, viņš nesaka, ka nepienākas, viņš tikai saka, ka kapa vietas iegūšanas veids ne tāds izvēlēts.
Un ja ir griba patiesi sakārtot jautājumu par eksprezidentu apbedīšanu, kāpēc koalīcija nelieto savā rīcībā esošos iedarbīgos rīkus? Varbūt neienāca prātā, ka var ne tikai skaļi kliegt, bet arī likumu izmaiņas rosināt? Varbūt koalīcijas iekšienē nav vienprātības, kādā veidā to izdarīt?
Bet varbūt mīļā, jaukā koalīcija ļoti tautiskā stilā vēl vēlas patīksmināties, kā ar katru VVF skaidrošanās reizi augošā progresijā dilst slavas oreols uz bijušās prezidentes galvas?
Jā, mīļā, jaukā koalīcija – ir jauki vārdos teikt vienu, bet darbos tomēr ar prieku vērot, kā arvien dziļākā un dziļākā purvā vienu cienījamu un skaidru dvēseli ved sākotnēji it kā nelieli meli...