Baļķi un skabargas
Kučinska, kurš nav zaudējis godavīra reputāciju, bažas, visticamāk, nav ļaunas ironijas diktētas, un tomēr valdības vadītājam derētu pavērties pirmām kārtām uz to, kas notiek paša politiskajā spēkā.
Proti, gada pirmajā nedēļā laikraksts "Neatkarīgā" publicēja interviju ar bijušo veselības ministru, kurš asi kritizēja savu pēcteci, pašreizējo ministru. Tas nebūtu nekas dīvains vai jauns, ja vien pats Belēvičs nebūtu Latvijas Zaļās partijas biedrs, bet Čakšu amatam virzīja... Zaļā partija. Rodas jautājums: kas ar šo partiju notiek, ja šāda veļas mazgāšana notiek nevis partijas iekšienē, bet medijos?
Nav nākotnes bez pagātnes analīzes
Gada iesākumiem raksturīgas dažādas prognozes par tuvākajos 12 mēnešos sagaidāmo, kas ir visnotaļ interesanta lasāmviela. Vienlaicīgi man subjektīvi noderīgi šķiet saprast, kādiem vēsturiskiem notikumiem gaidāmas, teiksim tā, apaļas dzimšanas dienas, vai tos pieminēs, kā pieminēs, kādā kontekstā un tulkojumā.
Piemēram, šogad aprit 100 gadu kopš boļševiku apvērsuma Krievijā – vesels "kalns", lai pārrunātu varas vājuma, varas tehnoloģiju jautājumus, par izejmateriālu lietojot konkrēto vēsturisko epizodi. Aprit arī 500 gadu Mārtiņa Lutera 95 tēzēm – manuprāt, labs iemesls pārdomāt protestantu Baznīcas vietu un tālāko ceļu mūsdienu sabiedrībā.
Simtgadi svin Somijas valsts – ņemot vērā tās ģeogrāfisko tuvumu un no tā izrietošo Somijas "pierastību", mēs, manuprāt, neesam pievērsuši pietiekami lielu uzmanību šīs valsts ārkārtīgi interesantajai vēsturei. Četrdesmit gadi programmātiskā dokumenta "Hartija 77" izveidei toreizējā Čehoslovākijā: disidenti, nevardarbīgā pretošanās, nesalūšana spiediena priekšā ‒ tie visi, manuprāt, ir ļoti aktuāli temati arī mūsdienās.
Naidam nav nacionalitātes
Nedēļas nogalē parādījusies vēsts, ka slaktiņu gadu mijā Stambulā, iespējams, sarīkojis kāds Uzbekistānas pilsonis, bija nepatīkams atgādinājums par diviem stereotipiem. Pirmais: islāma radikāļi, kas gatavi ķerties pie terora metodēm, ir "arābi" (arī ļoti izplūdis jēdziens). Mēs diezgan viegli aizmirstam, ka naids var saindēt smadzenes arī cilvēkiem, kuri pat vizuāli izskatās pavisam atšķirīgi no teiksmainajiem "arābiem". Otrais: ir viedoklis, ka autoritāri politiski režīmi spēj turēt grožos ne tikai attiecīgu valstu sabiedrības kopumā, bet arī dažnedažādus radikāļus, to skaitā ‒ reliģiskos. Tā sauktā stingrā roka, kas var būt nepatīkama, toties vismaz garantē drošību.
Realitātē mēs redzam, ka autoritāri režīmi – un Uzbekistāna ir starp tādiem – netiek galā ar vietējiem fanātiķiem, kas nonākuši uz "karas takas", tāpat kā "pārāk mīkstie" Rietumi. Autoritāri režīmi patiešām var uz ilgu laiku izravēt politisko opozīciju (Krievija), bet teroristi, fanātiķi ir ar principiāli citu domāšanas modeli un darbības metodēm, attiecīgi grūtāk uzvarami.
Inerci pārvarēt grūti
Pamatīgi nokaitinājuši publiku ar nepieredzēti prāvām t.s. deputātu kvotām, aizvadītajā gadā pieņemot šā gada budžetu, koalīcijas politiķi nolēma jauno gadu sākt ar pelnu kaisīšanu uz galvas un apņemšanos vairs tā nedarīt. Protams, var ironizēt par to, cik īss laiks bija nepieciešams, lai saprastu, ka šāda naudas dalīšanas metode nav pareiza, un attiecīgi par to, kāpēc to tik grūti bija saprast savlaicīgi. Tomēr, ja solījumi tiešām tiks pildīti, nebūs žēl arī teikt "labāk vēlu nekā nekad".
Tiesa, spriežot pēc vēsts atspoguļojuma medijos, politiķu apņemšanās kļūdas neatkārtot tika uzņemta īdzīgi un skeptiski. Tā nu tas ir – ja neapmierinātības masa ir uzaudzēta liela, pēc inerces tā turpina velties arī tad, kad vara mēģina savu rīcību koriģēt.