Izsmiešana, kritika varēja būt par jebko: izskatu, apģērbu vai, mazliet smalkāk, nezināšanu, nespēju izteikties, taču ar īpašu baudījumu tika apzelēta katra klāt neesošā aprunājamā kļūda, kāda neveiklība vai neizdošanās. Vairākkārt izmēģinot, sapratu, ka, pašai neko nedarot, tas ir ātrākais un efektīvākais veids, kā panākt citu atzinību un vērtību gan savās, gan citu acīs.
Ļoti līdzīgas asociācijas raisās, vērojot šobrīd īpaši asi jūtamo ķengu vilni, kas veļas pāri mūsu valstij, mūsu vadītājiem, atbildīgu amatu ieņēmējiem.
Ja žurnālista (vai kāda cita publiska runātāja) mērķis ir savu intervējamo nevis izvaicāt, bet dzīt zemē ar iznīcinošiem jautājumiem, vājo punktu izcelšanu, kļūdu un neveiksmju pārspīlēšanu, varam nešaubīties: labāk vai sliktāk, ātrāk vai vēlāk, bet viņš savu mērķi sasniegs – savu varu nodemonstrēs, otru – pazemos.
Un visā šajā stāstā aprunātāji un puspatiesību paudēji jūtas pilnīgi droši, pārliecināti un soda neskarti. Otra cilvēka cieņa, valsts gods, valsts amatpersonu gods kļūst kājām minams – no debesīm zibeņi nesper, tātad varam turpināt tādā pašā garā, sevi uz citu noniecināšanas fona "paceļot".
Taču tam visam nāk līdzi viena briesmīga un iznīcinoša pēcgarša: tas skar arī mani – Latvijas iedzīvotāju, Latvijas pilsoni –, jo es arvien mazāk vēlos dzīvot Latvijā, es arvien mazāk vēlos strādāt, maksāt nodokļus, cienīt, mīlēt, darīt sev uzticētos pienākumus.
Man negribas dzīvot sliktā valstī, man negribas dzīvot vietā, kur valda slikti likumi, kur lēmumus pieņem nezinoši un krāpnieciski cilvēki, un man arvien grūtāk kļūst sev iestāstīt, ka tā ir tikai atsevišķu cilvēku negodprātīga sava darba pildīšana (žurnālistam vispirms ir otrs cilvēks jāizjautā, nevis sava persona jāizceļ), ka tā ir tikai dažu cilvēku vēlme iegūt popularitāti, atzinību, kritizējot to, ko viegli kritizēt, kas viegli iekļaujas kopējā, valdošajā noskaņojumā, par ko nekas nedraud un ko darot nav nekāda riska. Arvien lielāka piepūle jāpieliek, lai ieraudzītu, ka tā ir tikai dažu no lēmumu pieņemšanas attālinātu personu vajadzība pēc varas arī sfērā, kas viņiem nepieder, utt.
Man ar katru reizi arvien grūtāk ir sev atgādināt – cik ļoti es vēlējos un vēlos savu Latviju un cik dārgi tā ir iegūta!
Es, protams, varu svētdienu vakaros neieslēgt televizoru, jo, tīri matemātiski skatot vakara pārraižu kopsavilkumu, – tur ir tieši 10 meistarīgi pasniegtas puspatiesību kritikas devas. Es, protams, varu no tām izvairīties, es varu noslēgties no sociālo tīklu "līderu" apsmejošo un izsmejošo asprātību lasīšanas, es varu neredzēt kārtējo "uztveres indeksu" par zeļošu korupciju Latvijā. Jā, to var, bet ar katru dienu kļūst arvien grūtāk, un ja nu ne tikai man...