Rīgas dome vēlas izbūvēt tramvaja līniju līdz Skanstei, un tā ies pa Senču ielu, taču, lai to ierīkotu, būs jānojauc viena kapliča un jāaizskar kapu maliņa. Jautājums, vai to visu vajag, protams, ir diskutējams. Taču šajā gadījumā stāsts ir par ko citu.
Par to, kādus Lielos kapus pēc savām akcijām atstāj paši to aizstāvji. Un te minēšu tikai vienu piemēru. Pirms teju diviem mēnešiem kapu teritorijā starp kokiem tika novilktas plastikāta lentes, tādā veidā simboliski iezīmējot vietu, kur pēc tramvaja sliežu izbūves beigsies braucamā daļa. Ir pagājis laiks, vējš ap kokiem apsietās lentes ir pārrāvis, un tagad tās tur savā vaļā vienkārši plandās – kura pa gaisu, kura vairāk pa zemi. Un izskatās tas ļoti, ļoti slikti.
Katrā ziņā, ja akcijas galvenais uzstādījums tiešām ir aizstāvēt kapus un novērst tramvaja līnijas izbūvēšanu, tad to piedrazošana ar plastmasas izstrādājumiem noteikti nav tas labākais, ko kapu aizstāvji var darīt.
Lielas diskusijas raisījusi režisora Viestura Kairiša arī par valsts naudu uzņemtā filma "Melānijas hronika". Tēma, protams, izcila, tomēr pēc noskatīšanās nepamet totāla izniekotas iespējas sajūta.
Filmas varoņiem atņemtas jelkādas personības vai cilvēcības iezīmes, tie tiek attēloti kā mehāniski roboti, kuru vienīgā funkcija ir ciest un tikpat mehāniski šīs ciešanas izturēt. Visas filmas laikā mēs tā arī neko neuzzinām ne par galveno varoni Melāniju, ne kādu citu varoni, turklāt izsūtītie tiek rādīti kā paklausīgas aitas, kuras neizrāda ne mazāko pretesību vai neapmierinātību ar notiekošo.
Filma ir plakana, un tai trūkst stāsta. Tāda stāsta, kāds ir Melānijas Vanagas grāmatā. Un bez stāsta diez vai būs iespējams uzrunāt jauniešus un cittautiešus – to auditoriju, kuru šoreiz bija iespēja sasniegt. Gala rezultātā sanācis drūms un depresīvs kino, kurā režisors tīksminās par ciešanām un patiesībā rāda latviešus kā vāju, nevis spēcīgu tautu.
Paralēles ar "Melānijas hroniku" var vilkt arī Latvijas futbola izlases sakarā. 13. novembrī tā izbraukumā tikās ar Eiropas čempioni Portugāli, kuras sastāvā laukumā devās arī pasaules labākais futbolists Krištianu Ronaldu. Tika piedzīvots zaudējums 1:4, un, ņemot vērā pretinieka spēku, par šo rezultātu, šķiet, nevienam neceltos roka mest akmeni mūsu komandas virzienā. Tomēr pārsteidza un pat šokēja kas cits.
Tas, ka patiesībā mačs tiks zaudēts vēl ilgi pirms tā sākuma. Un tas tika zaudēts spēlētāju galvās, kuri vairāk priecājās par iespēju uzspēlēt pret Ronaldu, nevis nopietni domāja par rezultāta aizķeršanu. Kaut iespējas bija.
Faktiski komanda sevi nostādīja zaudētāja lomā, pirms šis zaudējums bija piedzīvots, un simbols šai bezsspēcībai ir aizsarga Ginta Freimaņa intervija LTV7 uzreiz pēc spēles, kurā starojošais Freimanis (pēc mača, kurā tika piedzīvota sagrāve!) dalījās emocijās par to, kā "latviešu puikas" svētku nedēļā uzspēlējuši pret pašu Ronaldu. Savukārt divi citi komandas spēlētāji – Jānis Ikaunieks un Mārcis Ošs – sociālajos tīklos publicēja tikpat starojošus foto, kuros viņi pēc mača redzami kopā ar jau minēto Ronaldu... Diez vai ar šādu attieksmi var kādu uzvarēt, un nolemtības sajūta vēl nekad nevienam nav atnesusi uzvaru.
Un te nu mēs nonākam pie vēl vienas "Melānijas hronikas". Pie manifesta padevībai, nolemtībai un jau iepriekš ieprogrammētai zaudētāja jeb cietēja pozīcijai.
22.11.2016 13:28
Komentārs. Dažādās hronikas
Autors Ivars Āboliņš, "Kodols"
Tas, ka jebkuru lietu var novest līdz absurdam, ir skaidrs jau sen. Tomēr laiku pa laikam par to nākas pārliecināties atkal un atkal. Domājams, katrs ir dzirdējis par tā saukto Kapu tramvaju un Lielo kapu aizstāvjiem. Ja nu gadījumā nav, tad īsais stāsts ir šāds.