Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Izglītība un nodarbinātība vistiešākajā veidā nosaka gan cilvēka sociālās labklājības līmeni, gan spēju pastāvēt kā pilnvērtīgam sabiedrības loceklim. Tā ir precīza un pareiza formula, taču... Viena lieta ir teorija, kamēr pavisam cita – reālā dzīve. Profesionāļi zina arī nosaukt galvenos jauniešu bezdarba iemeslus. Tie ir – izglītības trūkums, tās neatbilstība darba tirgus prasībām un salīdzinoši zemā jaunatnes politikas efektivitāte. Kā tad risināt šo problēmu?

Iesākumā būtu vērts atskatīties uz neseno vēsturi un norisēm darba tirgū ekonomiskās krīzes pilnbriedā. Jauniešu bezdarba līmenis 2009. gadā gan Latvijā, gan ES valstīs dramatiski pieauga, pakļaujot sociālās atstumtības riskam miljoniem jauniešu visā Vecajā pasaulē. Krīze spilgti apliecināja darba tirgus teorijā sacīto un virknē pētījumu secināto, ka ekonomiskie šoki daudz spēcīgāk skar tieši vājākos darba tirgus dalībniekus. Sākoties recesijai, pirmie cieš tie, kuriem ir neliela pieredze vai tās nav vispār, kuriem trūkst prasmju vai nav izglītības. Tāpēc mūsu jauniešu bezdarbs uz ekonomikas lejupslīdi reaģēja straujāk nekā darbspējas vecuma iedzīvotāju grupā. Jauniešu bezdarbs 2010. gadā sasniedza vēl nebijušus mērogus – 36,2 procentus! Taču ir jāsaprot, ka bezdarbs ietekmē ne vien jauniešu šodienas situāciju, bet arī nākotnes karjeras un ienākumu prognozes.

Reaģējot uz šādu dramatisku situāciju, Eiropas Komisija 2013. gadā ierosināja izveidot speciālo atbalsta programmu jauniešiem, kas nemācās un nestrādā, un piešķīra papildus finansējumu tās īstenošanai – kopumā 3 miljardus eiro visām dalībvalstīm. Arī Latvijai tika 29 miljoni eiro, kas bija domāti jauniešiem, kas nemācās un nestrādā, lai viņi apgūtu profesiju, kas ir pieprasīta darba tirgū, iegūtu darba pieredzi un atbalstu darba meklēšanā vai karjeras jautājumos. Šis atbalsts Eiropas Savienības dalībvalstīs kopš 2014. gada tiek sniegts "Jauniešu garantijas" ietvaros, kas ļauj četru mēnešu laikā pēc kļūšanas par bezdarbnieku saņemt darba, prakses vai izglītības piedāvājumu.

Kā tad šī programma darbojas Latvijā? Te darbs notiek trijos ilgtermiņa līmeņos. Pirmkārt, jaunieši profesionālo izglītības iestāžu programmās un Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) rīkotajos kursos var apgūt profesiju. Otrkārt, sadarbībā ar darba devējiem, viņi var iegūt tik nepieciešamo darba pieredzi. Un, treškārt, tiem, kuriem ir interese, tiek sniegts atbalsts arī savas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Kopumā jauniešiem ir pieejami desmit pasākumi, kuros dalība tiek noteikta, ņemot vērā jaunieša iepriekšējo pieredzi darba tirgū, iegūto izglītību, kā arī iemaņu un prasmju līmeni.

Piecos projekta darbības gados ir plānots šajos pasākumos iesaistīt 34 tūkstošus jauniešu. Bet vismaz 100 tūkstoši saņems atbalstu darba meklēšanā un konsultācijas karjeras jautājumos. Kopš "Jauniešu garantijas" programmas uzsākšanas, jauniešu, kuri nemācās un nestrādā, skaits samazinās ik gadu aptuveni par 16 procentiem. Līdz ar to samazinās arī jauniešu bezdarba līmenis kopumā. Šī gada pirmajā pusē tas veidoja 16,9 procentus, kas ir par diviem procentpunktiem mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā.

Papildus minētajam, 2015. gada nogalē Jaunatnes Starptautisko programmu aģentūra uzsāka projekta "PROTI un DARI!" īstenošanu, kuras ietvaros sociālās atstumtības riskam pakļautajiem jauniešiem tiek attīstītas pamatprasmes un nodrošināti mentora pakalpojumi. Tā ir laba ziņa, tomēr vairākās aptaujās un pētījumos tiek kritiski vērtētas Latvijas jauniešu iespējas atrast darbu. Kāpēc tā?

Jaunieši paši biežāk nekā sabiedrība kopumā starp galvenajiem šķēršļiem ir minējuši faktu, ka darba devēji nevēlas pieņemt darbā cilvēkus bez iepriekšējās darba pieredzes. Faktiski var veidoties apburtais loks – nav pieredzes, jo nav darba, nav darba – jo nav pieredzes! Tiesa, aptauju respondenti paši atzīst, ka dažreiz arī jauniešu iegūtā izglītība tiešām nav pietiekama un kvalitatīva un līdz ar to šādi jaunieši darba tirgū gluži saprotami ir mazāk konkurētspējīgi.

Lai pārtrauktu apburto loku, sabiedrība, arī paši jaunieši, par piemērotāko risinājumu bezdarba mazināšanai uzskata izglītības programmu pieskaņošanu darba tirgus pieprasījumam. Tāpat arī to, ka valsts atbalsta pirmās darba prakses ieguves vietas, kur tad šo nepieciešamo pieredzi varētu iegūt. Starp citu, Vācijā, Austrijā un Šveicē apmācība un augstas kvalitātes prakse kādā uzņēmumā faktiski tad arī ir galvenais veids, kā jaunieši atrod darbu. Vācijā pat divas trešdaļas no jauniešiem, kuri beidz mācības, iesaistās šādās aktivitātēs.

Protams, Latvijas un ES nodokļu nauda ir izlietota efektīvi – "Jauniešu garantijas" programma jau sākotnēji veidota ar šādu pārliecību! Labklājības ministrija var atskaitīties par katru iztērēto eiro centu. Galu galā šī programma ir nepārtrauktā citu ES dalībvalstu uzraudzībā. Bet palūkosimies uz šo problēmu arī no valstiskā viedokļa. Tātad citviet Eiropā jauniešu prakses un apmācības iespējas stimulē ilgstošā pieredze valsts un uzņēmēju sadarbībā, kas ļauj gan jaunietim iegūt vajadzīgo pieredzi, gan uzņēmumam viņu iepazīt kā potenciālo darbinieku un pēc prakses piedāvāt pastāvīgu darbavietu. Zinot to un apzinoties, ka tieši jaunieši ir sabiedrības mobilākā grupa, ir pilnīgi skaidrs, ka daudzi no Latvijas vienkārši aizbrauks uz turieni, kur lietas sakārtotas labāk un iespējas – lielākas.

Tāpēc mēs nedrīkstam rotaļāties ar bīstamiem sinonīmiem. Vai tad mēs vēlamies, lai, kā dažs labs uzskata, "tik nelielā mērķa grupa" attīsta citu valstu labklājību? Ir taču skaidrs: ja nebūs jauniešu – nebūs arī Latvijas!