"Vakar Kurzemes Apgabaltiesa atstāja spēkā Liepājas tiesas lēmumu vienam no jauniešiem – 16 gadus vecam Egila paziņam, kas aizturēts uz aizdomu pamata par saistību ar slepkavību – paturēt spēkā apcietinājumu kā drošības līdzekli."
(Apollo, 2016. gada 21. oktobris 19.06)
Zinu arī katra šī jaunieša psihoaktīvo vielu lietošanas vēsturi, situāciju ģimenē, vecāku un atbildīgo institūciju attieksmi.
Vienu atrada mežā Ogres novadā, pamestā mājā, zilu, nosmakušu; otra nolēca no deviņstāvu jumta Jelgavā; trešā tika izvarota un nežēlīgi izņirgāta Rīgā; ceturtais tika nodurts Rīgā dienā, kad vajadzēja saņemt palīdzību. Tagad piektais Liepājā – piesiets pie koka un sadedzināts. Un viņi ir tikai zināmie, par kuriem skopi rakstīts masu medijos.
Fascinē tas, ka visi šie notikumi tiek saistīti ar neizbēgamo narkomānijas varu, ar noziedzīgo struktūru darboties spēju, ar bērnu devianto uzvedību, veikli atrodot vainīgos ļaundarus – nenobriedušas, neadekvātas personības un kriminālo struktūru izdomas pilno reakciju uz tiesībsargātāju profilaktiskajiem pasākumiem.
Trīs gadu laikā esmu sniedzis palīdzību apmēram 250 bērniem, kuriem narkologi ir atzinuši atkarību no psihoaktīvām vielām. Zinu katru bēdu stāstu, esmu saskāries ar bērnu vecāku un atbildīgo institūciju darbību vai bezdarbību situācijas risināšanā, bezspēcību, ar tukšām, uzpūstām ambīcijām, zināšanu trūkumu un... vienaldzību. Zinu arī speciālistus, kuri dara savu darbu – savu darbu – un ir bezspēcīgi pret vecāku, aizbildņu, bērnunamu darbinieku un citu bērnu likumisko pārstāvju rīcību turpmākā ārstēšanas un atveseļošanas pasākumu nodrošināšanā.
""Kurzemes Vārds" sarunājies ar vairākiem speciālistiem, iegūstot informāciju, ka spaiss Liepājā esot joprojām nopērkams un jauniešu vidū diezgan populārs. Turklāt esot zināms, ka septembrī Liepājā parādījies īpaši negants spaiss – iepriekš dabūjamais esot bijis ievērojami vieglāks. Taču cena tā pati. Avots laikrakstam pieļāvis iespēju, ka patlaban izmeklēšanā esošais noziegums varētu būt saistīts tieši ar spaisa lietām."
(Apollo, 2016. gada 21. oktobris 19.06)
Atradām vainīgo – rokas tīras
Man ir jābrīnās! Narkotikas mūsu vidū! Un mēs to nezinājām...
Bet kurš tad runās par vienaldzību?
Paskatieties apkārt! Katrs no mums kaut reizi dienā uz ielas redz pusaudzi, kurš smēķē. Katrs no mums, vismaz svētkos, uz ielas redz bērnus, kuri streipuļo vai skaļi, neadekvāti uzvedas. Un padomājiet: kā rīkojos es?
Padomājiet par tiem gadījumiem, kad liekuļojāt, neievērojāt noteikumus, sabiedrības normas, pārkāpāt likumu, melojāt bērnam vai citiem, nepildījāt solījumus. Padomājiet par to, ko paši esat iesējuši bērna dvēselē. Cik daudz esat veltījis uzmanību savam bērnam? Vai pietiekami? Ko esat darījis, kā rīkojies, redzot savu bērnu iereibušu, apreibinājušos, kad Bērnu tiesību aizsardzības likums aizliedz bērniem lietot apreibinošas vielas līdz pilngadībai un sauc pie atbildības pieaugušos, kuri ignorē šo prasību vai atbalsta, vai nesniedz palīdzību bērnam ārstēšanās un atveseļošanās procesā?
Ja gribam atrast vainīgos, tie tālu nav jāmeklē. Man nepatīk, ka atkal par „lietu" pieprasa atbildību no tiesas un policijas. Policija, ar kuru man savā darbā nākas sadarboties ikdienā, strādā ar pilnu atdevi, savu iespēju robežās. Konstruktīvāk būs, ja runāsim par atbildību!
Pirmkārt – tā ir mūsu, visu pieaugušo, atbildība.
"Tēvs atzinis, ka dēlam neesot bijusi laba draugu kompānija un dzeršana tajā bijusi ierasta lieta. Viņš arī ārstējies no alkoholisma. Vecāki izvēlējušies dēlam citu skolu laukos, bet tas neatturējis no agrākajiem draugiem."
(Apollo, 2016. gada 21. oktobris 19.06)
Kad narkologs dod atzinumu, tajā skaidri un gaiši tiek iekļauti turpmākie nepieciešamie soļi – vai nu narkoloģiskā uzraudzība un atveseļošanas pasākumi pašvaldībā, vai sociālās rehabilitācijas nepieciešamība. Te arī ir tā lielākā problēma – vecāki vai citi likumiskie pārstāvji uzņemas Dieva lomu, ignorē ārsta speciālista rekomendācijas un rīkojas atbilstoši savai attieksmei, ārstēšanas vietā izvēloties pasākumus pēc sava prāta.
Ja bērnam sāp zobs, vecāki taču paši nesāk to ārstēt, mājas apstākļos neurbj ar "Makita" urbi, nerauj ārā ar plaķenēm, bet ved bērnu pie zobārsta. Noliegums un kauns, ilūzijas par to, ka „nav jau tik traki", ka "tas pāries", ka tas ir draugu iespaidā. Mēs varam mainīt vidi, taču alkohols un narkotikas vienmēr ir blakus, jo tā ir tā sauktā trešā fronte jeb patiesā vara – nauda, manta... Vara, kas valda pasaulē no pirmsākumiem un sastopamas uz katra stūra.
Varbūt ir pienācis laiks katram domāt par savu atbildību?
Vienmēr atcerieties: ja bērns jau lieto alkoholu, viņš agri vai vēlu pamēģinās narkotikas... jo ir TĀDS laiks, TĀDS vecums, TĀDAS sabiedrības normas, TĀDAS vides diktētie noteikumi. Jo ir slimība – narkomānija un alkoholisms. No eksperimenta līdz atkarībai un diagnozei ir mirklis, ko parasti nepamana un, pat ja nojauš, tad ilgstoši noliedz.